Cilvēki, kas rada vietas

Cilvēki, Dzīve

Pamostoties redzu uz guļamistabas sienas vizuļojam gaišumu, tas nozīmē, ka ārā spīd saule. Gluži necerēta dāvana 18. novembra rītā. Aizeju līdz dzīvojamai istabai un redzu, ka starp mākoņiem un dūmakainu mežu tiešām viz saules bumba.

Pagatavoju kafiju un svētku lašmaizītes, pēc brokastīm mirklīti palasu. Tad jau laiks posties uz desmit minūšu brauciena attālumā esošo Gatartas muižu, kur šodien notiek sanākšana. Lai arī muižai esmu braukusi garām neskaitāmas reizes, nekad nebija iznācis tajā paviesoties. Ieraugot sludinājumu, ka valsts svētkos muižā paredzēta ekskursija, koncerts un brančs, nolēmu, ka pienācis brīdis vietu iepazīt tuvāk.

Lai arī ierodos tieši norādītajā laikā, vairums viesu jau ir priekšā. Atbraukušos sveic muižas jaunie saimnieki – Inese un Aigars Kluči, viņu abas meitas palīdz riktēt svētku mielastu iekštelpās. Iesākumā saimnieki īsi pastāsta par muižas vēsturi – esošai neoklasiciska stilā celtajai ēkai ir 202. gadi, bet vietas vēsture sniedzas vēl senākā pagātnē. Šobrīd jaunie īpašnieki iedziļinās ēkas arhitektoniskajā un vēsturiskajā stāstā, lai, balstoties uz izpēti, pieņemtu lēmumu par tālāko attīstību.

Tad, sadalot kuplo viesu pulciņu divās grupās, saimnieki vedina ekskursijā. Mūsu grupa Aigara vadībā ēkas apskati sāk ar plašo pagrabu aplūkošanu, kur padomju laikā bijusi iekārtota ēdnīca. Pēc tam apskatām muižas ēkas apkārtni un dārzu, dārznieka namiņu, stalli un salīdzinoši labi saglabājušos klēti, kuras apcirkņu malās joprojām skatāmas atzīmes par kādreizējām ražām.

Kā pēdējo aplūkojam pašu muižas ēku, kurai ieeja ir nevis vidū, kā lielākoties ierasts, bet gan vienā ēkas sānā. Ieejas abās malās slejas pamatīgas akmens platformas, uz kurām savulaik sēdējušas akmens lauvas. Statujas diemžēl noklīdušas un pagaidām lauvu meklējumi beigušies bez cerētajiem rezultātiem. Pa kāpnēm, kas tapušas padomju laikos, nonākam otrajā stāvā, kura lepnākā telpa ir zāle ar balkonu. Izejot uz tā, paveras skats uz piebraucamo ceļu. Tā malās aug ozoli, tie sastādīti arī gar cita teritorijai pieguļošā ceļa malu un netālā birzī – brašie  simtgadnieki ir viens no šīs vietas lepnumiem.

Otrajā stāvā ir vēl virkne telpu, kuru vēsturiskais izvietojums un pielietojums joprojām tiek pētīts. Viens no interesantākajiem elementiem ir apjomīgs koka toveris, kurā atradies ūdens, kurš tur nonācis ar vēja ģeneratora spēku, no kura gan ēkas ārpusē palikuši vien pamati. Esmu aizrāvusies ar citu telpu fotografēšanu, tāpēc stāstu par seno laiku tehnoloģiju brīnumu dzirdu pa ausu galam. Būs jāpainteresējas sīkāk kādā no nākamajām viesošanās reizēm.

Ekskursija noslēdzas pirmajā stāvā, kur neparastā apļveida zālē kuras kamīns, bet turpat blakus ir divas zāles ar klātiem galdiem. Kad viesi atģērbušies un tikuši pie dzēriena glāzes, seko svētku uzruna un kopīga himnas dziedāšana. Tad seko saviesīgā daļa, kurā var cienāties ar krietnām pusdienām un socializēties. No sanākušajiem pazīstu vienīgi abas Dārgoļu mūziķes – Ilzi un Agnesi. Mani uzrunā simpātiska sieviete, vaicājot, vai esmu Zane, kura dzīvo netālu. Ir tāda lieta. Jā, arī viņi dzīvojot tepat, tikai uz otru, Jaunpiebalgas pusi. Sieviete uzskaita, kādas mājas ir pa ceļam no Dūķu ezera, līdz izrādās, ka skaistais īpašums ar pirtiņu un dīķi, kuru vienmēr lieku apbrīnot visiem saviem ceļabiedriem, kad braucam garām, pieder tieši viņai. “Jābrauc ciemos”, izskan uzaicinājums un esmu priecīga kā susļiks pavasarī. Man vienmēr ir gribējies tur piestāt un aprunāties, bet esmu kautrējusies.

Kad gardumi salikti šķīvī, lūkojos apkārt pēc kompānijas, jo pie mana galdiņa paredzētas vietas mūziķēm, kuras ir gatavas mieloties tikai pēc padziedāšanas. Lūdzu atļauju pievienoties tuvākajam galdiņam. Izrādās, ka pie tā sēdošā kundze šeit strādājusi par pavāri pirms nieka 51 gada, ar bērniem mitinoties vienā no muižas istabiņām. Nu jau pieaugušie bērni arī sēž pie galda un saka, ka viņu kādreizējā dzīvesvieta šodien izskatoties pavisam maziņa.

Pēc bagātīgā cienasta seko kafija, deserts un Dārgoļu koncerts, pieskandinot abas zāles ar skanīgajām balsīm. Uz koncerta beigām mūku mājup, jo jāpaspēj vēl pa gaismu šis tas zemē iebāzt, kamēr nav uznācis sals. Darbi drīz ir galā, bet ne diena, jo atbrauc kaimiņiene Natālija, esam sarunājušas kopā aizdoties līdz Raunai. Tur atrisinām praktiskas lietas, noskatāmies gaismas un mūzikas performanci un šļūcam mājās vakarēt. Uzēdušas vakariņu zupu, uzklājam našķu galdu un iekurinām kamīnu. Mūsu sarunas met līkločus kā dzīve, ir tik labi tā mierpilni un saturīgi patērzēt. Vakaru noslēdzam pie manis, noskatoties filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”.

Visu dienu nebeidzu domāt, cik ļoti vietu spēj bagātināt un mainīt tur esošie cilvēki. Kā tikko iepazītie Gatartas muižas saimnieki, kā auļukalnieši, kā briņģieši un visi citi labi ļaudis šaipusē. Nesen par šo runājām arī ar draudzeni, kad Aizputes apciemojuma laikā mums laimējās satikt mākslas rezidenču centra “Serde” saimnieci Signi, kura mums veltīja laiku un izstāstīja par centra tapšanu un šodienas dzīvi. Vai arī, cik īpašāka ir tapusi Cesvaine, kopš Diāna tur atdzīvinājusi “Smēdes namu”! Un šādu cilvēku Latvijā ir tik daudz! Kas klusāk un skaļāk rada, veido, attīsta, poš, uztur, atjauno vai kā citādi rūpējas par kādu Latvijas vietu, sētu, arodu un citām būšanām. Un štrunts par nebūšanām, tā arī ir dzīve.

Paldies! Saules mūžu Latvijai!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.