Atkal, jau atkal esmu izbrauksi pēdējā brīdī, lai gan esmu nosolījusies tā nedarīt. Ja izbrauc laicīgi, var piestāt ceļa malā, kad ainava aicina to iemūžināt, ieskriet bodē, nošķīt kādu zaru ceļmalā vai paveikt ko citu, kas nu negaidīts sevi prezentē. Laimīgā kārtā Waze sola, ka būšu galā divas minūtes pirms norunātā laika un, ja Stāvvietu Dievs būs labvēlīgs, pat nekavēšu.
Jau taisnā ceļa galā samanāmi Saulkrasti, kad ieraugu druknu sievu lēnā solī ejam pa ceļu, drusku tālāk no malas nekā pienāktos. Kad esmu viņai blakus, mana kāja nospiež bremžu pedāli tik spēji, ka mugursoma apvainojusies notenterē zemē aiz mana beņķa. Atveru logu un prasu, vai nevajag paķert. Sieva apdomājas sekundes divas, saka, ka tālu jau neesot, bet tomēr nāk uz mašīnu un traušas iekšā, sakot, ka mūsdienās tā vairs nenotiekot. Attālums neesot liels, bet kājas vecas un slimas. Ejot apciemot draudzeni, kas esot vēl vecāka un vēl neceļot telefonu. Vai es esot no šejienes? Nav tik daudz laika, lai izdomātu, kur nu vēl atbildētu šo diezgan filozofisko jautājumu, no kurienes mēs īsti esam, tāpēc tā vietā saka, ka dodos uz Saukrastiem pie zobārsta. Tā ir tiesa. Te mūsu saruna apraujas, jo esam sasnieguši draudzenes ceļa galu. Sieva tencina un ārā kāpjot novēl, lai nesāp, kad tas zobārsts ņems priekšā, nozibinot diezgan bezzobainu smaidu.
Šī vizināšana minūtes nav laupījusi, tieši viena brīva stāvvieta vēl ir un, ielēkšoju zobārstniecībā precīza kā pulkstenis, kas rāda ikurāti 12. Sākumā mani apstrādā higēniste, tad ķeras klāt zobārste. Izklaudzina katru zobu, vēl uztaisa rentgenu šaubīgajām vietām un sūta mani dillēs. Lai nākot pēc gada, viņai te neesot ko darīt!
Iznāku uz ielas priecīga un laiku vinnējusi. Noskaidroju, ka Rīgā pēc manis vajadzības nav un domāju, ko darīt. Vienmēr var braukt mājās, bet var arī nebraukt. Spontāni nopērku no tantiņām ziedus un braucu uz Skultes kapiem, kur atpūšas daži no maniem tuvākie ļaudīm no Ziedoņa koku atbrīvošanas grupas. Vakarā izlasīšu, ka šodien esot 50. gadu Dageru kustībai, bet šobrīd es to nezinu. Kapos padzenāju lapas, žagarus un domas, nolieku puķes un braucu tālāk.
Uz jūru. Tuvākā piebraukšanas vieta, kas man nāk prātā, ir Lauču akmens. Kafejnīca gan ir ciet (kas nav slikti, jo pēc higiēnas procedūras labāk atturēties no visādām kafijām), bet jūra ir vaļā vienmēr, izņemot tās retās reizes, kad aizsalst. Nokāpju līdz liedagam, un viss ir tieši tā kā tam Latvijā jābūt. Tur ir tikai akmeņi un es. Apsveicinos ar Lielo Akmeni, tad lēnām šļūcu Vārzu virzienā. Kabatā iekrīt pa kādam nopulētam krāsainajam stikliņam, fotoaparātā – pa akmens bildei. Eju lēni lēnītēm, lecu pāri mazām ūdens tērcītēm, iemetu mutē pāris smiltsērkšķu ogu, par spīti zobiem.
Esmu ielikusi Feisbukā lūgumu dalīties ar to, kas Latvijā pārsteidz ārzemniekus, jo par šādu tēmu man būs jāizsakās vienā pasākumā. Laiku pa laikam iemetu aci komentāros – tie ir silti, mīļi, nedaudz smieklīgi. Daudz kas atkārtojas, bet parādās arī tādas pieredzes, kuras neesmu dzirdējusi, tās īpaši priecē. Pēc pāris dienām apkopošu sacīto, bet jau tagad sūtu paldies vairāk nekā 130 komentāru autoriem.
Ejot gar krastu domāju, ka šī ir viena no mūsu ekskluzivitātēm – iet gar jūru vienatnē, labā laikā, tīrā pludmalē. Vienīgais lielais atkritums ir limonādes bundža, kuru atceļā aiznesu līdz miskastei. Un savācu vēl vienu palielu koku “nākotnes projektam”, vienam no daudzajiem. Nu un pāris akmentiņus ar, vienu ar trīskāršu caurumlaimi.
Tikusi mājās, ieslēdzu telefonā Monopola ierakstu ar foršo laikabiedru Valdi Melderi, un, klausoties to, sanesu malku. Tad iekurinu krāsni, uzēdu frikadeļu zupu, pagatavoju tēju un paņemu Tūves Jānsones stāstus. Par vasaru vislabāk lasīt rudenī.
