Laiku pa laikam tieku aicināta ciemos uz bibliotēkām, lai pastāstītu lasītājiem par savām grāmatām, padalītos ceļojumu pieredzē, atbildētu uz jautājumiem. Man ļoti patīk šīs tikšanās un tāpēc, ja vien dzīves plāni un veselība ļauj, braucu arī uz tālākajiem punktiem – visur, kur aicina!
Kad jādodas tā patālāk, vienmēr apņemos izbraukt savlaicīgi, lai varētu pa ceļam kādu apciemot vai ko apskatīt. Ne vienmēr tas izdodas (biežāk gan neizdodas), bet šad tad sanāk gan. Viena no šādām dienām bija vakar. Devos ceļā jau no paša rīta un pusdienlaikā ieripoju Priekulē. Ieturējusies draudzenes Ilzes ieteiktajā kafejnīcā “Garšo ēst”, ripināju tālāk līdz Gramzdai, manai šodienas pieturvietai, kur apbrīnoju nesen atjaunoto baznīcu.
Atlikušās stundas līdz pasākumam pavadīju Gramzdas Ēdenes dārzā, kuru izveidojis savā nozarē labi pazīstamais dārzkopības speciālists Māris Narvils. Arī pie viņa nonācu pēc Ilzes ieteikuma, jo abi savulaik bijuši kolēģi. Vēlāk ar dārzkopi sapratām, ka bijām jau redzējušies dzīvē vienā no permakultūras festivāliem. Biju ļoti priecīga, kad izdevās sarunāt ekskursiju pa saimniecību, jo nebiju droša, ka tādi vientuļi subjekti kā es pie šādas iespējas var tikt. Izrādās, var gan!
Visticamāk, vasarā, skats ir vēl raženāks, bet arī tagad, rudenī, varēja novērot gan meža dārza veidošanas principus, gan iemest mutē pa kādai krāšņai irbenes ogai. Tās mani patiesi pārsteidza, jo nebiju ievērojusi, ka sarkano ķekaru krūmājiem var būt tik daudz sugu! Un ogas var būt ne vien sarkanas, bet arī dzeltenas! Ražo arī daudzie riekstu koki, mājā var salīdzināt to formas un izmērus.
Zaros karājas bumbierveidīgas un ābolveidīgas aivas, protams, arī paši āboli. Lielākā daļa augu jau beiguši ražot, bet joprojām priecē ar krāsainām lapām. Kopumā dārzā ir vairāk nekā 120 ēdamo augu sugu. Ik pa laikam kaut kas aiziet bojā buciņu dēļ vai arī izsalst, savukārt kas cits tiek piestādīts klāt. Arī mums atliek laiks iestādīt trīs Ložņu goltjēras krūmiņus, kuru sarkanās pogaļas esot īsts veselības iemiesojums. Iemetu vienu mutē un jāatzīst, ka tā tiešām garšo pēc zirgu smēres, kā saimnieks norādīja.
Tieku ne tikai pie dārza labumiem, bet arī plānajām pankūkām ar neparastiem ievārījumiem – dažam piešauti rieksti, citam saldais krējums. Tā nu saņēmusi garīgo un miesisko barību, tencinu saimnieku un dodos uz tikšanos ar lasītājiem.
Omulīgā tautas nama zālē nav daudz sanākušo, bet tie, kas ieradušies, ir tiešām ieinteresēti un humora pilni! Pēc tikšanās tieku pie skaista mārtiņrožu poda, tie mani rudenī patiesi priecē. Pateicos Gramzas ļaudīm un noslēdzu dienu Liepājā, jo arī draugi ir jāapciemo!
