“Tālumā pār lauku skrien liels zvērs”, Eduards paziņo, jo lielā pļava vislabāk redzama no virtuves, kur viņš šobrīd dzejo brokastis. Es pieslienos kājās un paveros pļavas virzienā. Tālumā redzams alnis, kas nevis skrien, bet peld pa vīgriežu jūru, kas balta viļņojas starp mūsu māju un mežmalu. Brīžiem virs vīgriezēm iznirst dzīvnieka platie gurni, brīžiem izteiksmīgais kakla rajons ar žuburotajiem ragiem rotāto galvu. Kad mūsu iepriekšējie ciemiņi stāstīja, ka redzējuši alni, nospriedu, ka jaunieši īsti labi neatšķir dzīvniekus un būs par tādu noturējuši kādu briedi vai prāvāku stirnu, kas šajā pusē netrūkst. Alni tik tuvu mājām redzam pirmo reizi, cerams, ne pēdējo.
Vēl viens papildinājums mūsu savvaļas ganāmpulkam ir āpsis. Vakaros šis iznirst no kaimiņu brikšņiem un, rūpīgi inspicējot dīķmalu, dodas pastaigā pa pļavu. Gar dīķmalu vērojamas konusveida bedrītes, kur šis meklējis uzkodas. Kad vakarā iekuram ugunskuru, vaicāju Eduardam, kas āpšiem garšo. Viņš atver wikipēdiju un lasa priekšā: “Lai gan āpsis ir plēsēju kārtas dzīvnieks, tas ir visēdājs. (..). Galvenokārt ēd kukaiņus, sliekas, vaboles, gliemežus, mazus zīdītājus, rāpuļus, abiniekus, olas, putnēnus, ogas, saknes, gumus, riekstus, sēnes (šo Eduards izlasa īpaši izteiksmīgi un lēni, zīmīgi paskatoties uz mani, lai zinu, kurš man rudenī būs konkurents), kā arī tie izrok lapseņu, kameņu, bišu ligzdas un skudru pūžņus, meklējot to olas un kāpurus. Āpsim ļoti garšo medus”. Eduards saprotoši pamāj ar galvu, jo arī viņam ļoti garšo medus.
Pagalmā parādījies arī mazs lapsēns. Viņš ziņkārīgi tekalē gar jauniestādīto skuju koku rindu virzienā uz kompostkaudzi, kas, manuprāt, varētu būt viņa galvenais interešu objekts pie mums. Pamanījis mani iznirstam no mājas ar fotoaparātu, viņš pieklājības pēc pamūk gabaliņu tālāk, bet tad atkal apstājas un skatās tieši objektīvā. Zaķis gan nav manīts kādu laiku, bet, jāteic godīgi – ja man būtu jāliek likmes uz lapsēna un zaķa divkauju, es liktu uz zaķi. Tā kā jācer, ka zaķis vienkārši ir aizdevies līdz mežam pārmaiņas pēc uzgrauzt zaķkāpostus, nevis kāpostus no mana lauka. Arī pīle, kas veda zālienā savus piecus mazos pīlēnus uzkost gliemežus, vairs nav redzama, varbūt, ka mazie jau iemācījušies lidot.
Stārķi gan nāk katru dienu, jo lai nu kā, bet varžu mums gana. Vēl pirms pāris nedēļām bija jātaisa logi ciet, ja vakarā gribējās aizmigt klusumā – viss dīķis kurkstēja kā dulns. Tagad stārķis rūpīgi inspicē dārza malas, kuras Eduards vakar notrimmerēja.
Mani pamatā var sastapt dārzā, kur šogad viss notiek labi. Zaļumus liekam galdā trīsreiz dienā, vakar pacienājām kaimiņus ar pirmajiem kartupelīšiem, arī dažs labs burkāns jau sāk līdzināties mazajam pirkstiņam. Pēc pāris nedēļām es būšu kabaču dīleris, bet rudenī – ķirbju.
Sēžot pie ugunskura, vērojam kā tā dūmi saplūst ar dīķa garaiņiem. Vakars ir dzestrs, bet ūdens pa dienu labi sasilis, pat varavīksne tajā peldējās. Aizejam pataustīt ūdeni – tiešām silts. Atdodu drēbes Eduardam un kāpju iekšā. “Koa, koa?”, kas te bez mums peld, beidzot ierunājas arī klusējošās vardes. Un pēc brīža virs mežmalas iznirst, o, mēness.
