Mans rīts sākas ar ražīgu parakstīšanu un kafiju, tad dodamies uzkost brokastis. Ceļabiedrenes atkal sarūpējušas vārītas oliņas, zaļumus, smēriņus un maizi. Sarmīte vēl pievieno krāsainus un gardus tomātus no pašu siltumnīcas, maltīte sanāk branga.
Šodien stutējam augšā aizmugurējos sēdekļus, mums pievienojas arī Sarmīte, tādējādi auto būs seši pasažieri. Iesākumā dodamies uz kūrortpilsētiņu Ljugarn un tiekam smilšainā pludmalē, kuras te nav bieži redzamas. Šī būtu laba iespēja nopeldēties, bet jūs jau esat informēti par mūsu peldkostīma situāciju, arī dvieļi nav līdzi. Apbrīnojam jūru, apskatām vietējo nieku bodīti un dodamies tālāk. Diemžēl mans vēders atkal ir sadumpojies un ir grūti pieslēgties notiekošajam.
Mazu gabaliņu tālāk jūras malā aplūkojami izteiksmīgi klinšu veidojumi. Te valda aizvējš un saule, vēl ir vasaras sajūta ar pīlādžu disonansi. Apbrīnojušas ainavu ar acīm un kamerām, kāpjam atpakaļ auto un braucam skatīt vienu no latviešu vietām, kā tās sauc Sarmīte. Nelielā ostas pilsētiņā Herrvik izveidota piemiņas vieta baltiešu bēgļu laivām – trīs buras ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vārdiem. Sarmīte stāsta, ka salinieki bēgļus no Baltijas esot uzņēmuši labvēlīgi.
Tad gan ir laiks pusdienu pauzei, Sarmīte mūs navigē uz Katthamaršviku, kurā atrodas pirmklasīgs zivju restorāns. Interesanti ir tas, ka netiek piedāvāta silta zivs, bet gan dažādi kūpinājumi vai uzkodas. Dažas ceļabiedres paņem lielo kartupeli ar garneļu mērcīti, es ar Ilonu un Sarmīti izvēlos zivju zupu. Tā ir krēmīga un zivs gabaliņiem bagāta, nu ļoti garda! Vēl var cienāties ar burkānu salātiņiem uz maizīti ar smēriņu no bāra. Salātus gan jāēd uzmanīgi, jo vējš tos cenšas pārvietot no dakšiņas kaimiņa šķīvī.
Ieturējušās izmetam mazu lociņu pa molu, piestājam suvenīru bodītē un pēcāk vietā, kurā atrodas Bēgļu avotiņš. Šī avota tuvumā savulaik mituši latviešu bēgļi, kas Gotlandē ieradušies vieni no pēdējiem. Viņi labiekārtoja apkārtni ap avotiņu, kas iztek no klints, iestādīja ozolu, izveidoja kāpnes uz šo vietu, kā arī iecirta klintī uzrakstu “Lettiska flyktingar 1945”(Latviešu bēgļi. 1945.gads). Arī mūsdienās Gotlandes latvieši ik gadu pulcējas bēgļu piemiņas pasākumā un sakopj šo vietu.
Tad gan Inese spiež pedāli grīdā, jo četros pēcpusdienā esam iecerējušas apmeklēt Katarina & Svante Henryson un Gotland Bras koncertu. 100% pārliecība, ka tiksim iekšā, mums nav, jo internetā neizdevās iegādāties biļetes. Tomēr viss ir labi – vietas ir, Sarmīte samaksā ar vietējo maksājumu iespēju, ko tulkošanas programmas latviski atveido kā “šņukstu”.
Ieņemam vietas un drīz jau uz skatuves kāpj seši vīri un viena sieva melnā. Pasākums sākas ar Ukrainas himnu čella skanējumā, to turpina citas melodijas. Pēc pāris skaņdarbiem uz skatuves kāpj Katarina un pievieno instumentiem balsi. Dažas dziesmas izskan angliski, dažas zviedriski, turpinās arī instrumentāli skaņdarbi; dažas ir mūziķu oriģināldarbi, daži populāru dziesmu kaverversijas.
Pēc koncerta dodamies mājupceļā, pieturot vienā no daudzajiem piemājas “loppis” – krāmu tirdziņiem. Šeit ierasta prakse ir preču un produktu piedāvājums bez cilvēka uzraudzības, var samaksāt skaidrā vai ar “šņukstu”.
Tikušas mājās, mirkli atpūšamies. Solidarizējoties ar Latviju, arī mums nav elektrības, bet, paldies Dievam, te vētra un postījumi gājuši secan. Kad elektrība atgriežas, ejam riktēt vakariņas. Mums ir sapirkti dārzeņi, kopīgiem spēkiem savārām sautējumu ar lēcām. Pēc vakariņām ir šaubu brīdis – iet gulēt, iet pirtī vai vēl drusku pasēdēt? Nogurums ir pamatīgs, bet nu drusku pasēdēt jau var. Finālā sarunas mūs notur augšā teju līdz pusnaktij.
