Kad trešā māja, kurā es mītu kopā ar Lāsmu un Inesi, ir modusies un gatava dienai, pirmā mājas Ilona un Sanita ir jau paēdušas brokastis un sagatavojušas tās mums. Rīta atklājums ir zviedru sausmaizīte ar Lidla svaigo sieru un vārītu oliņu pa virsu – nereāli garšīgi!
Pēc brokastīm Sarmīte ved mūs ekskursijā pa lielo īpašumu, kuru viņu ģimene šobrīd pārvalda. Īpašnieks ierodas vien pāris reizes gadā, bet viņam, protams, ir teikšana par šeit notiekošo un idejas par papildinājumiem. Viena no pēdējām esot bijusi tāda, ka vietai piederētos vistiņas. Tā nu Sarmītes mājokļa tuvumā kašājas vistas, kas izteiksmīgi lielās, kad ola izdēta. Salīdzinoši nesen pievienojies arī gailis Pēteris, kurš vaktē savu harēmu un modina visus iemītniekus ar skaņu dziesmu. Ja vistai uznāk dullums un viņa sāk uzvesties neadekvāti, piemēram, kaitēt citām, Sarmīte viņas ieliek atsevišķā būdiņā nostāk – to sauc par pārdomu istabu. Uzzinājušas par šo konceptu, mēs attīstām domu, ko mums vajadzētu nostrādāt, lai tur nonāktu. Arī visas dienas garumā redzam dažādus ūķīšus, kuriem piedēvējam pārdomu istabas funkciju.
Jaukākā ekskursijas pietura ir milzīgs kazeņu puduris, ogas ir pašā labumā, tāda īstena deserta sala. Sarmīte, kā jau latviešiem pieņemts, uz katra stūra, kur tas iespējams, sastādījusi puķes, bet, kur tas nav iespējams – salikusi tās dekoratīvos podos. Es uz ekskursijas beigās noziedu atlaisties, jo atkal klāt ir vecā kaite – sāp vēders. Sarmītes vīrs, redzēdams manu paskatu, atnes kaut kādu bundžiņu ar aļģu kapsulām. Ierauju dažas, drusku paguļu un tiešām paliek vieglāk. Kad viņam pēc tam pateicos, vīrs nosmaida un saka, ka placebo esot vislabākās zāles.
Debesis ir pelnu pelēkas un mēs, iemetušas bagāžniekā lietussargus, dodamies salu lūkoties. Pa ceļam nāk pretī vairāki ļaudis ar zirgiem pavadās, arī ceļmalās ganās daudz zirgu un govju. Uzzinu no meitenēm, ka tad, kad saskaita 100 baltus zirgus, tad varot precēties. Ar Lāsmu nospriežam, ka mūsu gados drīkst pieskaitīt arī baltās govis, jo redze jau vairs nav tik laba. Vēl ceļmalas zālē sagūluši pelēki akmeņi, no kuriem dažiem ir galvas, tās izrādās aitas.
Tāpat ceļmalās netrūkst vējdzirnavu un baznīcu, piestājam pie vienas no tām. Apbrīnojam kapus un tas konstatējam, ka baznīcas durvīs ir atslēga, varam apskatīt arī to. Mazajā zālē, kā jau baznīcās, ir brīnišķīga akustika, mēs nodziedam “Pie dieviņa gari galdi”.
Tad mūsu ceļš ved uz nelielu pussaliņu, pie kuras atrodas armijas bāze. Neba tā mūs interesē, lai gan militārists, kas atnāk ar mums aprunāties, ir glīts un laipns – viņš uzslavē mūs, ka esam nolikušas auto stāvvietā un līdz jūrai atnākušas kājām, tik daudzi cilvēki neredzot zīmes. Šeit esam atbraukušas, jo Sarmīte stāstīja, ka jūras krastā esot daudz laimes akmeņu. Tos mēs neredzam, bet toties jūraszāļu smaka ir pamatīga. Pēc ilgākiem pūliņiem dažām no mums izdodas atrast caurumots akmeņus, redzam arī vairākus ar fosīlijām.
Šodienas galvenais pieturas punkts ir Hoburgsgubben, kas atrodas pašos Gotlandes dienvidos. Tā ir paliela klints, no kuras paveras daiļš skats uz jūras piekrasti, bet no piekrastes – vēl iespaidīgāks skats uz robotajām klintīm. Augšā jūtam arī vēja varenību, tuvu klints malai nemaz nevelk doties. Pēc pastaigas mazliet ieturamies pie auto bagāžnieka, mums līdzi ir kafija termosā un vieglas uzkodas. Tomēr esam vienisprātis, ka vajadzēs atrast kārtīgu ēstuvi.
Braucot caur Vamlingbo ciemam, mūsu uzmanību piesaista sens ēku komplekss un daudz auto pie tā. Jāiet skatīt, kas te ir! Vienā no ēkām mājvietu radis neliels dabas muzejs, gabaliņu tālāk ir mākslas muzejs un dārzniecība. Apskatām dabas muzeju un nelaižam iespēju iejusties jūras mošķu lomās. Tā ir kopā ceļošanas priekšrocība – atrast jautrību teju jebkurā situācijā.
Dārzniecībā apbrīnojam augus, daža noziedējusi kosmeju pogaļa nonāk manā kabatā, bet oficiāli nopērkam mēness zemenītes stādu Sarmītes mazmeitai, kurai augustā ir dzimšanas diena. Mākslas muzeju apskatām pa diognāli, nu jau profānais mūs interesē stipri vairāk par sakrālo. Šejienes restorāns ir tikko kā beidzis darbu, dodamies uz netālo Burgsviku, kur google maps sola pat vairākas atvērtas vietas. Tik tiešām, redzam pat veselus divus krodziņus, piebāzējamies vienā no tām. Mēs ar Lāsmu un Sanitu nolemjam apvienot pasūtījumu un palūdzam uz trijām picu un burgeru. Burgeris ir diezgan gards, bet pica ir vienkārši ideāla!
Pēc pusdienām dodamies nelielā pastaigā pa pilsētas molu. Par spīti vējainajam laikam kāda ģimenīte ēkas malā sarīkojusi pikniku, bet divi vīri stāv ar baltiem dvielīšiem ap gurniem, laikam te ir pirts. Mums tuvojoties, vienam dvielītis tīši vai netīši nošļūk un mēs redzam tos vaigus, kurus varētu arī neredzēt. Atgadījums atdara nerātno dainu un dziesmu vārtus, kuri neaizveras līdz pat brauciena beigām.
Pēdējais pieturas punkts ir Nasudden pussala, kurā ir iespaidīgs vēja ģeneratoru parks. Mūs gan šai vietā visvairāk sajūsmina trusīši, ar kuriem pilnas pļavas un ceļmalas. Nobildēt šos gan izdodas vien iztālēm, jo, kolīdz tuvojamies, ausaiņi sabēg izraktajās alās. Vēl šai vietā ir vīnogu lauki, putnu kolonijas un milzum daudz kadiķīšu. Ik pa laikam citējam kādu dziesmu vai dzejoli, kurus apvienojot, dzimst jaunas nerātnās dainas. “Kadiķīšu ielokā, vanags mani izplūkās” un tā tālāk. Vientuļa ēka tiek nokristīta par plūkātavu, bet, kad secinām, ka te ir tik daudz zaķīšu, bet toties nevienas vāveres, mašīnā atskan tāda zvaigāšana, ka šoferīte apstājas, lai drusku nomierinātos. Inese vispār smejas tik gardi, ka dažreiz pietiek tikai ar to, un mēs jau smejam līdzi.
Atceļā auto skan gan romantiskākas, gan nešpetnākas dziesmas, kurām piebalsojot, ieripojam Sarmītes pagalmā. Kad esam atvilkušas elpu, Sarmīte mūs aicina uz vakara zupu, kas pārvērtusies par putru. Manas garšas kārpiņas un vārais vēders ir ļoti priecīgs par šādām vakariņām. Mēs ieturamies kungu mājā, pēc tam dodamies vakarēt šīs ēkas otrajā stāvā. Mums pievienojas arī Sarmītes vīrs, meita un mazmeita, kuru varam sasumināt un to arī darām. Tā nu vakars turpinās nopietnākās un nenopietnākās sarunās, līdz atkal žāvas sāk parādīties mutē biežāk par vārdiem, laiks likties uz auss!
