“Meitenes, brauciet ciemos!”, pirms kāda mēneša rakstīja Sarmīte, ar kuru un vēl vairākām lieliskām būtnēm iepazinos mācībās kovida laikā. Pie Sarmītes un viņas vīra mēs ar Eduardu nakšņojām Valkā, uzsākt Santjago ceļu, bet tagad nu jau trīs ar pusi gadus Sarmīte mīt Gotlandē, kurp mēs tagad dodamies. Mēs esam daļa no mācību grupas – Sanita, Ilona, Inese, Lāsma un es.
Īsi pēc septiņiem rītā satiekamies pie B1 vārdiem, no kuriem Norwegian Air aviolīnijas vizina ļaudis uz Stokholmu. Mūsu biļetes ir pirktas ar Kiwi starpniecību un, lai arī biļetē norādītie 3 kg bagāžas nav nopietni ņemami, ir neliels nemiers bagāžas jautājumā, jo mums iekāpšanas kartē stāv skaidri un gaiši rakstīts – somu skaits:0. Uzelpojam, tiekot lidostas autobusā, nevienam mūsu nelielās mugursomas neinteresē.
Pēc aptuveni stundas piezemējamies Stokholmas lidostā un meklējam ceļu uz 4. terminālu, no kura kursē autobuss uz auto īres vietu. Minūtes divdesmit kātojam pa lidostas gaiteņiem, kuros smird kā lietoto zeķu veikalā, un atkal uzelpojam, kad tiekam svaigā gaisā. Pēc īsa brīža pieripo autobuss un aizvizina mūs līdz auto īres kompānijai. Inese ir pierezervējusi septiņvietīgu Peugeot, lai vietas pietiktu mums piecām, mūsu somām un arī namamātei, ja viņai būs vaļa ar mums vizināties.
Inese ir piekritusi šoferēt un slaidi izstūrē mūs caur Stokholmas viaduktu labirintiem. Ostas pilsētā Nīneshamnā iestūrējam tik agri, ka teorētiski varam paspēt uz iepriekšējo prāmi uz Visbiju, bet praktiski mums tas tomēr neizdodas, jo biļete derot tikai pēcpusdienas prāmim. Labi ir, uzkavēsimies dažas stundas kontinentā. Tā kā kārtīgi līst, stūrējam uz kafejnīcu. Mūsu doma iemalkot kafiju pārtop pusdienu idejā, kad ieraugām gardos kišus un gaļas bumbas. Ir klāt komplekso pusdienu laiks – neliels salātu bārs, otrā porcija, limonādes bundžiņa, kafija un cepumi izmaksā 13 eiro ar asti. Spriežam, ka laiki, kad mums Zviedrija likās nereāli dārga, ir beigušies. Pat degviela šeit maksā lētāk nekā Latvijā, 95 markas benzīns pieejams par 1, 43 eiro.
Kamēr ieturamies un trinam mēles, lietus ir mitējies. Atdodamies uz netālo Lidl un iepērkam proviantu tuvākajām dienām. Īpaši priecājamies par pēdējā brīža augļu un dārzeņu kulītēm: krietns papīra maisiņš ar tādiem labumiem kā tomāti, paprika, melone, fizāļi un citi labumi, maksā vien 1,25 eiro.
Laiku līdz prāmim kavējam, aizbraucot pavērties uz netālo jūras līča piekrasti, kur pakāpelējam pa lielajiem akmeņiem un priecājamies par skatu uz jūru. Rudens Zviedrijai ir pieskāries vairāk nekā Latvijai, dzeltenās lapas un sarkanie pīlādži redzami ik uz pudura. Kamēr meitenes apbrīno skatu uz līci, aizskrienu atrast pirmo ģeoslēpni, kas atrodas vien pārsimts metru attālumā.
Ceļā uz prāmi ir doma piestāt pie ezera, bet, tā kā stāvvieta nedodas rokā, izmetušas līkumu pa Nīneshamnas ielām, braucam vien uz ostu. Ieņemam vietu rindā uz prāmi un turpinām mūsu sarunas, katru tēmu neviļus noslēdzot liderīgā un divdomīgā gultnē. Piemēram, krietni apspēlējam to, ka Lāsmai vienīgai ir līdzi peldkostīms un kā mēs to māsīgi varētu sadalīt. Vēl spriežam, ka kazas vīrs ir kazenis, bet gaiļa sieva – gailene. Nu un tādā garā.
Pēc kādas gaidīšanas stundas prāmis ir izlaidis no vēdera šurp atbraucējus un gatavs uzņemt mūs. Novietojam auto un dodamies uz augšējo klāju. Priecīgas atrodam kaktiņu ar četriem elektrības kontaktiem un uzliekam paēst telefonus, pavērojam kuģa lavīšanos starp daudzajām akmens saliņām, tad paņemam dzērienus un iegrimstam domās, sarunās un rakstos.
Pēc trīs ar pusi stundām, teju kopīgi ar saulrietu, ieslīdam Visbijas ostā. Mūsu ceļš slīd gar jūras piekrasti un varam vērot mākoni ar zelta maliņu, kas lēnām pārvēršas krokodilmākonī. Krēslā gar logiem zib kafejnīcas, sakopti namiņi, fermas. Vienojamies, ka pirmais iespaids par salu ir tāds, ka tā ir mīlīga un, ka šeit valda miers. Šķiet, šis miers ir iemājojis arī Sarmītē, jo pie mājas mūs sagaida starojoša skandināvu dāma. Pilnīgi neticami, kā daži gadi var tā mainīt cilvēku. Priecīgas apskaujamies, noliekam mantas ierādītajās istabiņās, tad dodamies uz vienu no tām pavakarēt.
Sarmīte ir sagatavojusi vīnu, liepziedu tēju un gardas uzkodas, pievienojam šo to no saviem krājumiem, un vakara sadaļa var sākties. Sarmīte izstāsta savu šeit nonākšanas stāstu, mājas situāciju, ikdienas dzīvi. Kopumā šeit esot ļoti labi un mierīgi, tomēr Sarmīte ilgojas pēc Latvijas un doma par atgriešanos ir klātesoša. “Svešā zemē stādu rozes”, viņa nopūšas dziesmas citātā.
Es esmu tā, kas liek punktu sarunām, jo nogurums ir pamatīgs. Gribu klusi izslīdēt gulēt, bet arī pārējās meitenes seko, jo visām bijusi gara diena. Liekamies slīpi un drīz vien mūs ir pārņēmis Gotlandes miers un miegs.
