Atveru acis, dzīvoklī ir tumšs un kluss. Hmm, nez kur ir Iveta, viņa ir cīrulis. Pa ceļam uz vannasistabu pabāžu galvu virtuvē. Iveta sēž uz balkona, malko zaļo tēju, bet uz galda stāv svaigi kruasāni, maize, cepti baklažāni, svaigais siers, salami… Iveta jau bijusi pastaigā līdz vietējai bodei un sarūpējusi kārtīgas brokastis! Aši ieskrienam dušā un metamies virsū labumiem, uzdzerot uzpirksteni ar kapsulkafiju.
Pēc īsām šaubām par turpmākiem plāniem, nolemjam aizbraukt līdz Livorno centram pa gaismu. Pilsēta joprojām ir mašīnu pilna, tomēr mums izdodas atrast vietu stāvvietā. Ar googles palīdzību iztulkojam uzrakstu pie stāvvietas ieejas, lai secinātu, ka šodien, mēneša pirmajā svētdienā, tā ir bez maksas. Arī pāris gados mums itāļu valodā apstiprina šo informāciju, nu mums vismaz tā šķiet. Nopriecājamies un dodamies apskatīt pilsētu.
Turpat blakus stāvvietai ir neliels zivju tirdziņš, kur zvejnieki piedāvā šorīt ķerto lomu. Viens skaistulis ar cigareti zobos diezgan detalizēti liela katru no zivīm, uz ko es atbildu ar smaidu un atzinīgiem galvas mājieniem, cenšoties pazust, pirms tirgonis atklāj, ka no viņa teiktā neesmu sapratusi ne vārda.
Netālu slejas varens cietoksnis, ejam to aplūkot. Mums ierodoties, savienojas nelieli koka tilta fragmenti, ļaujot cilvēkiem pusstundu šķērsot kanālu un tikt uz cietoksni, nākamā pusstunda atvēlēta laivu kustībai. Cietokšņa apskate ir bez maksas, un tas ir liels un iespaidīgs – baznīca, tornis, bibliotēka, dažādi omulīgi kakti un ejas. Aši izložņājam visu un dodamies atpakaļ, kamēr tilts vēl ir gājēju zīmē (cietoksnim gan eksistē arī cita, no tilta neatkarīga ieeja).
Pastaigu pa pilsētu turpinām gar kanālmalu, vērojot laivas, kas ir savietotas ūdenī tikpat cieši kā auto ielu malās. Kā jau svētdienā klājas, baznīcas ir vaļā un mācītāju teiktais izskan arī uz ielas. Iegriežamies vienā no dievnamiem un mirklīti paklausāmies, drīzāk pavērojam, mācītāju. Viņš runā kaismīgi, izteiksmīgi, balsī teikto nostiprinot ar žestiem.
Nonākuši uz gājēju ielas, iemalkojam pa kafijai un ūdens glāzei, tad sākam iet auto virzienā un attopamies uz tirgus ielas. Nu iešana top pavisam lēna. Nopērkam mandarīnus un vīnogas, šo to no lupatu pasaules arī. Uz viena no galdiem sariktēta sēņu izstāde, izpētām gan mums pazīstamos, gan neredzētos eksemplārus. Mēs ar Eduardu tiekam no tirgus ārā ātrāk un, kamēr Iveta vēl ļaujas iepirkšanās kaislībai, es pasēžu uz strūklakas malas un pierakstu vakardienas iespaidus, bet Eduards vēro suņus un ļaudis.
Brīdī, kad ar iepirkumu somām atgriežamies pie auto, redzam pa stāvvietu klīstam divus kontrolierus un dažiem auto spraužam baltas lapiņas aiz logu tīrītājiem. Varbūt mūsu itāļu valoda tomēr nav tik laba un tomēr bija jāmaksā? To mēs izvēlamies nenoskaidrot un aši zūdam prom.
Šodien esam lūguši Waze mūs vest pa mazajiem ceļiem, nevis šosejām, un tā nu līkumojam gar pašu okeānu un vērojam viļņu triekšanos klintīs. Pabraucam garām dažiem mīlīgiem restorāniem, to gan te netrūkst. Tā mums šķiet. Tomēr, kad piebraucam pie okeāna, lai pavērtos uz varen garu molu un paēstu pusdienas, saprotam, ka esam nonākuši tipiskā kūrortvietā nesezonā – lapu kaudzes sakrājušās aiz slēgtiem iebraucamajiem vārtiem – apkārtne izskatās pilnīgi pamesta. Arī pulkstenis neglābjami tuvojas siestai. Nonākuši Cecinas pilsētā, beidzot pamanām krodziņu, kurā ir cilvēki. Stājam nost! Iegājuši krodziņā, redzam itāļu kungus gados spēlējam kārtis un malkojam dzērienus. Lai gan atbilde šķiet skaidra, tomēr apvaicājamies par iespēju dabūt ko ēdamu. Bārmenis, protams, atbild, ka šeit nekā ēdama nav, tad ielūkojas rokaspulkstenī, pašūpo galvu un saka, ka varam izmēģināt laimi krodziņā ap stūri. Jā, netālu esošais zivju restorāns izskatās lieliski. Kad paužam vēlmi ko apēst, krodziņa saimnieks ieskatās pulkstenī un pašūpo galvu tāpat kā bārmenis. Nu, labi, dažus ēdienus viņš mums varot piedāvāt, neko citu. Labi, lai notiek! Pasūtam trīs dažādas maltītes no šobrīd pieejamajiem ēdieniem. Man tiek garda fritētu jūras mošķu plate, Eduards nomēģina cacciucco, bet Ivetai tiek pie zivs, kas garšo diezgan īpatni. Bet, paēduši esam, ieraujam espresso un ejam aplūkot pilsētiņu. Pēc kvartāla attopamies uz gājēju ielas un saprotam, ka mūsu bažas palikt bez pusdienām ir bijušas gluži liekas. Uzkožam pa saldējumam un ejam atpakaļ uz auto.
Ir jau gana vēls, jāsāk braukt uz Lienes un Ksenijas mājvietu. Tur, līkumojot pa kalnu ceļiem, nonākam līdz ar tumsas iestāšanos. Ksenija ir tikko atgriezusies un ierāda mūsu apartamentus, kur jau priekšā gaida koferis. Iekārtojamies, uzkožam vakariņās bodē sapirktos gardumus un dodamies vakara pastaigā. Ksenija brīdina, lai krūmos ejam čurāt uzmanīgi, apkārtnē mītot dzeloņcūkas. Ceļā gan nevienu nesastopam, tiesa, arī krūmos nelīdām. Vakara noslēgumā piesēžam ar vīnu āra terasē, patērzējam ar citiem viesiem un sabužinām suņus. Tad beidzot ir klāt arī Liene. Ieraugot viņu, pinkainais suns Otto luncina ne tikai asti, bet visu ķermeņa aizmuguri. Mirkli patērzējam, tad nogurums visus noliek gulēt.
