Kad trijos naktī zvana modinātājs, celties negribas it nemaz, gulētas vien dažas stundas. Tomēr vertikalizējamies bez kavēšanās, paralēli ierastajām rīta procedūrām vēl jāsakrāmē pēdējās mantas ceļam un jāatstāj māja kārtībā īrniekiem. Norunātajā laikā klāt ir kaimiņš, kurš laipni piekritis mūs nogādāt lidostā. Ceļā un lidostā viss notiek raiti, 7:00 no rīta, kā paredzēts, paceļamies gaisā.
AirBaltic laipni ir salicis mūs visus – mani, dzīvesbiedru Eduardu un draudzeni Ivetu – blakus sēdekļos, varam čupiņā pagulēt, patērzēt vai paadīt, kā to dara Iveta. Uz lidojuma beigām dodos apmeklēt labierīcības un, gaidot rindā, pamanu, ka kāds vīrs lasa grāmatu. Un ne jau šādu tādu, bet gan “Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi”, kuru mēs esam sarakstījušas kopā ar Alīnu Andrušaiti. “Gribat autogrāfu?”, prasu lasītājam. Dažas sekundes paiet, kamēr viņš saprot, par ko raidījums, tad abi ar ceļabiedri sāk smaidīt un sameklē pildspalvu. Arī es priecājos – gan redzēt, ka grāmatu lasa, gan sniegt autogrāfu gaisā – tā notiek pirmo reizi. Arī meitene rindā pirms manis sāk smaidīt un saka, ka lasījusi “Nekaunīgo pingvīnu” un arī pati nesen viesojusies Antarktīdā. Esam vienisprātis, ka polārie reģioni ir neticami skaisti. Starp citu, lidmašīnā sveicinu vēl divas bijušās kolēģes, katru no citas darbavietas.
Pizas lidostā mūs sagaida Liene un Ksenija, pie kurām jau pērn ciemojos. Patiesībā viņas sagaida nevis mūs, bet jauno ciemiņu grupu no Latvijas, mēs vienkārši esam trāpījuši uz to pašu reisu. Tas ir jauki, jo varam koferi nolikt busiņā – satiksim to atkal rītvakar un tobrīd jau mums būs auto. Mums arī atrodas vieta busiņos un tiekam aizvizināti līdz Pizas centram. Tur noklausāmies īsu Lienes stāstījumu par Pizas ievērojamākajām celtnēm un šķiramies no latviešu kompānijas.
Pizas apskati sākam ar pašu galveno atrakciju – uzkāpšanu šķībajā tornī. Pirms gada man šis kāpiens gāja secen, tas jālabo. Ar manu invaliditātes apliecību man un pavadonim ieeja ir bez maksas, attiecīgi mums jāpērk tikai viena biļete. Tiekam reģistrēti jau uz nākamo iespējamo laiku, tik tikko paspējam nodot somas glabātuvē, kad jāsāk rāpties augšup. Eduards mani pārmaiņus velk un stumj, līdz vairāk nekā 250 pakāpieni pievarēti. Torņa vidus ir tukšs, kāpnes vijas pa šauru eju, kas augšas stāvos vēl sašaurinās, samainīties ar lejā kāpējiem ir diezgan grūti. Toties augšā var vērties uz Pizas vēsturisko daļu un apdullināties no zvanu skaņām. Kad tie apklust, visi uzelpo. Saskatījušies skatus un tos sabildējuši, mērojam ceļu lejup. Jūtamies nopelnījuši brokastis un ieturam tās Lienes ieteiktā ēstūzītī.
Pa pilsētas centra ieliņām ejam uz upes pusi, es cenšos atcerēties kādus stāstus no pagājušā gada, bet atmiņa ir kā siets – atceros, ka tā vai cita ēka bija īpaša, bet vairs neatceros, kāpēc. Aizvedu arī ceļabiedrus līdz vēsturiskajai viesnīcai, kurā nakšņoju pērn. Manas bažas par to, ka ieeja mums tiks liegta, izrādās pilnīgi nepamatotas. Reģistratūras darbiniece iesaka sākt viesnīcas apskati no 4. stāva, tā arī darām. Izstaigājam visas koptelpas, piesēžam uz skaistā balkoniņa – varu gremdēties labās atmiņās.
Blakus viesnīcai ir laba saldējuma vieta, paņemam katrs pa pāris bumbām, tā varam nogaršot sešas dažādas garšas, man vislabāk tīk mandeļu saldējums ar citrona miziņām. Pēc tam ap stūri tiekam arī pie ceptu kastaņu turzas, tā piepildot punktu Ivetas vēlmju sarakstā. Lēnā garā vēlreiz aizčāpojam līdz centrālajam laukumam, Iveta ar Eduardu aši ieskatās ēkās, kuras esmu jau redzējusi. Tad gar Botānisko dārzu ejam apskatīt mazo skaisto baznīciņu upes krastā, pēc tam uzsākam ceļu lidostas virzienā, kur mums rezervēts auto. Nedaudz iepērkamies, padzeram tēju, papriecājamies par tumst sākušo pilsētu. Pēdējie kilometri līdz lidostai šķiet gari – pusgulētā nakts, nostaigātie soļi un noberztie pirksti padara gaitu lēnu.
Automašīnu īre atrodas vēl puskilometru no ielidošanas zāles, tad gan jau redzam daudzos auto īres kompāniju zīmolus. Pēc Lienes ieteikuma esam rezervējuši zirgu Goldcar. Uzņēmuma darbinieks pārbauda dokumentus un saka, ka pie atslēgām tiksim automātā. Tas izdodas bez problēmām un, atraduši stāvlaukumā pareizo vietu, ieraugām mūsu ceļojuma transporta līdzekli. Tas izrādās liels, melns MG zīmola auto. Es priecājos, ka nebūs jāstūrē, jo Iveta ļoti grib to darīt, arī Eduards neiebilst grozīt ripuli, tā nu varu no šīs atrakcijas izvairīties.
Pēc īsa brīža Iveta ir saradusi ar auto, vienīgi Milzu Govs ir ļoti jūtīga un visu laiku ar skaņas signāliem pret kaut ko protestē – ātruma pārsniegšanu, pietuvošanos objektiem, piesprādzēšanos (visi esam piesprādzējušies, bet signāls nerimstas). Pēc pusstundas brauciena esam atraduši šīs nakts mājvietu, kas ir dzīvoklis Livorno guļamrajonā. Pēc saimnieka norādēm Ivetas vadībā atrodam pareizo ēku, tiekam iekšā bez problēmām. Mājvieta ir plaša un ērta. Brīdī, kad noskalotas sāpošās kājas un ķermenis nolikts horizontāli, nekur vairs negribas doties. Brīdi apsveram arī tādu iespēju, bet tomēr vēders un ziņkāre uzvar – brauksim uz Livorno vakariņās.
Jau tuvojoties centram, ielas malā manāmas mašīnu rindas, bet pašā centrā auto ir novietoti visur kur drīkst un kur nedrīkst. Līkumojam pa mazajām ieliņām, trāpām arī tupikos, no kuriem jātiek ārā atpakaļgaitā – es apbrīnoju Ivetas aukstasinību, man no skatīšanās ir nosvīdušas plaukstas un vēders sarāvies čokurā. Izmēģinājuši laimi krietnu pusstundu, saprotam, ka atrast stāvvietu ir neiespējamā misija, un dodamies atpakaļceļā, ārā no centra, jo arī tur manījām ēstūžus. Pēc gabaliņa ieraugām maksas stāvvietu, urrā, tiksim pie vakariņām. Pirmais ceļā ir Āzijas restorāns, otrais itāļu, kurš piedāvā jūras veltes, tieši tās mēs šovakar gribam nobaudīt. Ieņemam galdiņu un pasūtām maltīti. Atnestie ēdieni – ceptas un grilētas jūras veltes, tradicionālo cacciucco – izskatās lieliski un tā arī garšo. Pēc sātīgā pamatēdiena vēderā atliek vieta vienam tiramisu uz visiem.
