Vakardienas atskārsme, ka līdz maģistra darba nodošanai atlikušas vien trīs nedēļas, nav palikusi bez sekām. Kad no rīta paveru istabas durvis, redzu visas trīs dzīvokļa biedrenes ar atvāztiem datoriem sēžam pie ēdamgalda. Pēc brokastīm es arī pievienojos maģistra darbu čubinātāju pulciņam un dzenu pēdas atsaucēm, līdz sāk sāpēt galva. Tas nozīmē, ka šodienai pietiks, jāiet ielās.
Pilsēta ir ļaužu pilna, vislielākā drūzma ir uz centrālās lielas, kur gaidāma ziedu parāde. Brīdi paklīdusi ielās viena, sazinos ar kursabiedrenēm un pievienojos viņām gājiena gaidās. Mums bija informācija, ka tas sāksies 16, bet arī 17 vēl nekas lāgā nenotiek. Gājienam paredzētā iela ir norobežota ar metāla barjerām, gar kurām salipuši vietējie un tūristi. Glaunākās vietas ir ielas malā esošajās tribīnēs, bet izskatās, ka tajās vietas rezervētas īpašiem viesiem. Pirmā kustība gan nenotiek uz ielas, bet ūdenī. Smagi un skaļi nopūties, no ostas izbrauc daudzstāvu kruīza kuģis. Tad var just, ka uz ielas sākas rosība, skandās ieskanas jestra mūzika. Atradušas brīvāku vietu blakus oleandra krūmam, gaidām parādi.
Drīz arī parādās pirmie dejotāji, kuriem seko ziediem rotāta platforma ar sapucētām daiļavām. Visus gājiena dalībniekus vieno tērpu krāšņums un ziedu motīvi. Šis gājiens ir viens no Ziedu festivāla notikumiem, kas šeit noris teju visu maiju. Lielākoties dejotāju rindās ir sievietes un meitenes, pa retam var manīt arī kādu puisieti. Spriežam, ka nedaudz dīvaini šeit skan mūsdienu popmūzika, gribētos vairāk dzirdēt portugāļu dziesmas.
Tā nu mēs krietnu brīdi vērojam parādi un secinām, ka visskaistākie šķiet tie cilvēki, kas no sirds izbauda pasākumu un dejo ar prieku. Jauki arī redzēt rūpes par dalībniekiem, jo teju ikvienā brīdī viņiem iespējams padzerties, īpaši tiek uzpasēti mazākie dejotāji. Kolīdz šķiet, ka aizbraukuši pēdējie svētku rati, pie horizonta parādās nākamie. Sajūtamies nedaudz nogurušas no kņadas un dodamies meklēt ko apēdamu. Ejot gājienam pretējā virzienā, vēl ik pa laikam piestājam pavērot dalībniekus, tad tas ir galā, un arī mēs esam nonākušas netālu no vakardienas krodziņu rajona.
Nolūkojušas glītu indiešu restorānu, piesēžam uz svētku vakariņām. Jau no rīta sākām brokastis ar sarunām par 4. maiju un to, ko kurš šai dienā darījis pirms 35 gadiem. Tā neviļus sarunas nonāca līdz mūsu dzīves vēstures līkločiem, un jāpiekrīt vien Ziedonim – cik maz mēs viens par otru zinām. Un cik brīnišķīgi ir šādi braucieni, kas papildus visiem citiem tiešajiem mērķiem, ļauj labāk iepazīt cilvēkus, ar kuriem studijas savedušas kopā. Tā nu sarunas turpina virpināties arī pie vakariņu galda, svinam Neatkarības atjaunošanas dienu no attāluma.
Pēc vakariņām atgriežamies krastmalā, kur tagad kruīza kuģa vietā ūdenī līgojas vien nelielas laivas. Virs ūdens gaišajās debesīs uzzīmēti tumsnēji mākoņi, bet kalns lēnām iemirdzas logos un laternās. Meitenes aiziet pamērkt okeānā pirksta galu, es tikmēr sazvanos ar Eduardu – mājās viss labi. Šeit arī.
