Šodien beidzot sākas Erasmus+ programmas oficiālā sadaļa. 9:00 satiekamies universitātē, kur iesākumā mūs sagaida iesildošā aktivitāte – katram jāpasaka dažas frāzes portugāļu valodā. Konstatēju, ka rakstīto saprotu gana labi dēļ līdzības ar spāņu valodu, bet izrunāti šie vārdi izmainās līdz nepazīšanai. Pirmo lekciju lasa profesore Paolonelli, īsi iepazīstinot ar Madeiras mākslas un kultūras pasauli. Uzzinām par manuskriptiem, kuros pirmo reizi parādās Portugāles vārds, par to, kā atklāta un attīstīta Madeira un blakus esošā Porto Santo sala. Labklājību Madeirai nodrošinājis kokmateriālu, krāsaugu un jo īpaši cukura eksports, vēlāk tam pievienojies vīns un visbeidzot tūrisms. Profesore atgādina vīna darītavā dzirdēto par Madeiras vīna izcelsmi. Vīnu mucas tikušas ņemtas līdzi kuģojumos uz Indiju, daļa mucas lietotas kā balasts un atvestas atpakaļ uz Madeiru. Sapratuši, ka pēc ceļojuma vīns garšo labāk, sākumā šejienieši domājuši, ka varbūt tam ir saistība ar šķidruma šūpošanos okeāna viļņos, bet tad sapratuši, ka vīnu uzlabo karstums, un tā nu šī tehnoloģija tiek lietota līdz pat mūsdienām. No Madeiras nākot ukulele un to šeit mācījusies spēlēt arī Austrijas imperatore Sisī. Stāstot par mākslas bagātībām, pasniedzēja dalās ieteikumos, ko vēl būtu vērts apskatīt Funšalā un citās salas pilsētās, tikai nav zināms, vai mums izdosies atrast laiku to apskatei.
Pēc kafijas pauzes, kurā varam cienāties ar gardajām krēma kūciņām, seko profesores Sousas stāstījums par Madeiras kosmopolītismu un tā ietekmi uz valodu. Tā kā salā vienmēr apgrozījusies raiba publika, īpaši angļi un franči, tad šejienieši daudzus vārdus aizguvuši no šīm valodām, pielāgojot tos portugāļu valodas gramatikai. Līdzīgi kā latvieši, arī madeirieši ietves mēdz dēvēt franču modē par trotuāriem. Drīz būs gads, kopš teju katru dienu veltu vismaz dažas minūtes franču valodai, un ik pa laikam satieku šādus vārdu paziņas. Pēdējā šodienas lekcija ir pasniedzēja Leca stāstījums par Neļķu revolūciju, kas notika Lisabonā 1974. gada 25. aprīlī, pārtraucot kopš 1933. gada valstī valdošo premjerministra diktatora Salazara režīmu.
Vakarā mums jāsatiekas kopīgai aktivitātei, bet līdz tai vēl pulka laika. Dodamies taisnā ceļā uz tuvāko ieteikto muzeju, kurā var aplūkot sakrālās mākslas vērtības. Ieeja studentiem ir bez maksas, citiem pieaugušajiem jāšķiras no 10 eiro. Arī šī muzeja apskates patīkamākā daļa ir jokošanās ar kursabiedriem, interpretējot gleznas un priekšmetus. Ļoti simpātiska ir ēkas tornī ierīkotā ikonu izstāde, bet pats jaukākais ir skats no torņa terases. Esam rūsgano kārniņa jumtu ielenkumā, tālumā vizuļo okeāns, netālu zied lielie koki.
Pēc muzeja apskates aizstaigājam līdz vēsturiskai aptiekai, tad iegriežamies bodē, lai iegādātos produktus pusdienām. Mājās netīšām nonāku šefpavāra lomā, jo gatavojam vienu no, manuprāt, vienkāršākajiem ēdieniem – vistas filejas strēmelītes ar dārzeņiem un saldo krējumu. Nepietiek ar to, ka esmu virumam nez kāpēc piegāzusi kumīnu. Kad atveru saldā krējuma paciņu, katlā ieslīd majonēzes krāsas un konsistences viela. Pagaršoju to un saprotu, ka tomēr nevajadzēja pirkt paciņu ar krēmu, kas domāts pasta carbonara pagatavošanai – tas stipri garšo pēc šķiņķa un vēl kā nenosakāma. Lai glābtu situāciju, pievienoju ēdienam sauju svaigas kinzas. Rezultāts ir interesants, bet kursabiedrenes apgalvo, ka tīri ēdams. Pēc maltītes vēl atliek laiks nelielai atpūtai, tad aujam kājas un dodamies okeāna virzienā.
Tur mūs gaida izbrauciens ar katamarānu. Daļa ceļabiedru saklūp peldlīdzekļa priekšā nostieptajos tīklos, zem kuriem skalojas okeāns, mēs ar dzīvokļa biedrenēm iesākumā rātni apsēžamies uz sola viducī, kur mazāk šūpo. Tomēr bažas par sliktu dūšu ir nepamatotas, visi jūtas labi, un lēnām sākam pārvietoties apkārt. Redzot, ka tīklos sēdošie joprojām ir sausi, uz brīdi pievienojamies viņiem. Virs galvas debesu zilums, apakšā okeāna, un visam pa vidu tu.
Madeiras sala lēnītēm attālinās, un kapteinis ik pa laikam pieliek pie acīm tālskati, lai mums būtu iespēja pavērot kādu peldošu radību. Iesākumā pie horizonta redzami vien mazi melni trīsstūrīši, bet drīz vien esam tiem pietuvojušies un kapteinis izslēdz laivas motoru. Esam piebraukuši pavisam tuvu pilotvaļu baram. Cenšamies viņus notvert ar skatienu un telefona kamerām. Vaļi ik pa laikam iznirst no ūdens, bet pavisam tuvu laivai nepeld. “Zināt, kāpēc tā”, prasa kursabiedrs Roberts un pēc īsas pauzes atbild: “jo arī vaļiem ir bail”.
Kamēr saule vēl silda, lēnām kuģojam pa okeānu, baudām dzērienus, skatus un sarunas. Mūsu kursam tās ir nedaudz nostalģiskas, jo strauji tuvojas kopīgā studiju piedzīvojuma noslēgums. Vakars ir visās nozīmēs silts. Kad saule pietuvojas okeānam, acis pievēršas rieta izrādei. Arī es esmu iegrimusi saulrietā, kad pienāk Roberts un iedod vienu austiņu. Izrādās, ka šim brīdim ir pietrūkusi laba mūzika. Laivas aizmugurē paliek balts putu ceļš, debesis kļūst aizvien tumšākas, krasti gaišāki un gada skaistāko mirkļu izlasē ieripo īpašs eksemplārs.
p.s. Paldies Dinai, Robertam un garāmgājējiem par dažām smukajām bildēm.
