Senegāla: lidojums uz Dakāru

Pamostos no tā, ka ir šausmīgi karsti. Istabā ir 28 grādi, un pulkstenis rāda nedaudz pāri pusnaktij, ir gulēts vien pāris stundu. Pagūstu nodomāt, ka priekšā gaida vēl viena bezmiega nakts, bet nākamais, ko dzirdu, ir mans modinātājs – pulkstenis ir septiņi rītā. Zane aiziet brokastīs, bet man doma par ēdienu joprojām nešķiet vilinoša. Esam nopirkušas malto kafiju katram gadījumam, šis ir tieši tāds gadījums – apleju “dubļus” abās mazajās viesnīcas papīra krūzītēs un čakli parakstu.

Tuvojoties brokastlaika noslēgumam, tomēr noeju lejā un pierunāju sevi apēst mazliet zaļumu, gabaliņu granātābola un jogurtu. Vēderam vajadzētu patikt un varēšu iedzert malārijas tableti, jo tā jāuzņem maltītes laikā. Pēc brokastīm vēl mazliet parakstu, sakrāmēju koferi (kas nez kāpēc kļuvis ievērojami smagāks), un, pateikušās istabai par uzņemšanu, ejam uz lejas uzgaidāmo telpu – 11:00 jābūt klāt busiņam, kas mūs noliks, kur paņēma, tas ir, aizvedīs atpakaļ uz lidostu.

Kāpjot busā, visi ignorē mūsu koferus, gribam jau sēsties nost, bet tad uzrodas pikts šoferis, kurš mums tos atņem un novieto bagāžas nodalījumā. Viņš grib atņemt arī manu mazo mugursomu, bet tur ir visas man svarīgās lietas, tāpēc šajā lietā esmu nepiekāpīga. Busiņš ir pilns ar irāņu vīriem, un viņi smejas, lai izturamies pret šoferi laipni, citādi visi nokavēsim lidojumus. Man priekšā sēdošajam vīram līdzi ir divi kaķi, kuri kopā ar viņu lidos uz Kanādu. Izskatās, ka viens no kaķiem ir lidošanas nīdējs, jo no rīta šis esot noslēpies viesnīcas istabiņā un neparko nav gribējis kaut kur doties. Šķiet, savas domas viņš nav mainījis joprojām.

Sākam braukt un drīz vien iegriežamies ieliņā, kur visas mašīnas brauc mums virsū. Šoferis ir izlēmis mērot ceļu pa vienvirziena ielu, protams, pretējā virzienā. Sapratis, ka izmainīšanās neiznāks, viņš stūrē atpakaļgaitā līdz krustojumam, palaiž visus braucējus un tad vēlreiz metas ielā. Arī nākamā ir vienvirziena iela un braucam pa to pret spalvu, tad vēl vienā. Busiņā valda neizpratnes un jautrības atmosfēra. Izrādās, ka šādi šoferis dara, jo viņam jāsavāc pasažieri no vēl vienas viesnīcas, līdz kurai jābrauc garš gabals riņķī vai arī šādi, tas esot īsceļš.

Busiņā sakāpj vēl viens irāņu bariņš, un kāda jauna meitene ieņem vienu no pēdējām brīvajām vietām man blakus. “Where are you from” un sākam pļāpāt. Maedeha dzīvo Teherānā un strādā kriptovalūtas tirdzniecības uzņēmumā. Viņa stāsta, ka pēdējos divos gadus situācija Irānā esot būtiski uzlabojusies un ceļot atkal esot droši. Viņa telefonā rāda, uz kuru salu jābrauc pabradāt pa krāsainām smiltīm, kurās pilsētās saglabājies visbagātākais kultūras mantojums, kura ir kulinārijas galvaspilsēta. Kad vēl pasaku dažas frāzes persiešu valodā, kas manos smadzeņu failos saglabājušās no aptuveni 20 gadus senas pagātnes (pusgadu LU mācījos šo valodu), draudzība ir nodibināta. Neviļus izdodas pārsteigt ceļabiedreni ar vecuma uzminēšanu – uz dullo pasaku 32, un izrādās, esmu trāpījusi pilnīgi precīzi. Tā nu tērzējam līdz pašai lidostai, pirms izkāpšanas apmaināmies ar sociālo tīklu kontaktiem un uzaicinām viena otru ciemos.

Paķērušas koferis, abas ar Zani ātrā solī steidzam iekšā terminālī. Tur jāiziet pirmā drošības kontrole jau pie pašas ieejas. Izstāvam samērā garo rindu, tad stūrējam pie reģistrācijas galdiem, lai tiktu vaļā no koferiem. Iepriecinām tur strādājošo darbinieci ar identiskajiem vārdiem, novēlam viņai jauku dienu un metamies uz pasu kontroli. Izstāvam rindu, tad vēl vienu “īstajā” drošības kontrolē, līdz beidzot esam kafejnīcu un veikalu pasaulē. Tās mūs šoreiz neinteresē, jo, kad esam tikušas līdz tālajiem F vārtiem, līdz iekāpšanai atlikušas vien 15 minūtes. Paspējam apmeklēt labierīcības un mirkli ieskatīties internetā, kad pasažieri tiek aicināti doties uz lidmašīnu.

Gaisā jāpavada nedaudz vairāk nekā 7 stundas, galā nonākot būs divas stundas agrāks nekā Latvijā. Tātad, ja tehniski varēšu pieslēgties lekcijām, tas būs jādara 6:30 rītā. Šis lidojums ir pēdējais brīdis, kad par Āfriku varam domāt, ko gribam, iztēloties visu, kas nāk prātā. Līdz šim visi, kas ir bijuši Senegālā (un daudzās citās Āfrikas valstīs), apgalvo, ka ierašanās palīdzējusi kliedēt bažas, kas viņus līdz tam pavadījušas, domājot par melno Āfrikas daļu. Arī mēs pašas neesam bažu brīvas, bet vienīgais veids, kā no bailēm tikt vaļā, ir aizbraukt un ieskatīties tām acīs. Cik tur būs droši, cik tīri, cik interesanti, cik gardi? Nezinām. Šis tas ir palasīts, šis tas ir dzirdēts no citiem, bet patieso ainu ieraudzīsim pavisam drīz. Vēl viens papildu faktors, kas man lika nosliekties par labu šim ceļojumam, ir jau vairākkārt piesauktās Rakstniecības studijas. Pagājušajā semestrī mums pie profesora Benedikta Kalnača bija postkoloniālisma kurss un tajā runājām par to, cik daudz līdzību ir post koloniālām un post padomju valstīm. Kopā ar kursabiedrenēm gatavojām prezentāciju par pasniedzēja ieteiktu rakstu un, lasot par problēmām, kas piemeklēja daudzas Āfrikas valstis, atgūstot neatkarību, mēs secinājām, ka tikpat labi raksts varēja būt par mums un 90. gadu norisēm.

Ņemot vērā, ka mums abām šī būs pirmā pieredze Āfrikā, esam iesākumam paredzējušas tūristu versiju. Pirmajām četrām naktīm mums ir norezervēts Airbnb dzīvoklis labā rajonā un uz lidostu mums pretī atbrauks viesnīcas sarunāts vīrs. Būs tikai jātiek pie interneta, jo saziņa ar šoferi notiks mums tik ierastajā whatsapp lietotnē. Gan viesnīca, gan pick-up ir samērā sālīts pasākums, kad adaptēsimies, centīsimies dzīvot taupīgāk.

Īsi pēc septiņiem vakarā lidmašīnas riteņi skar skrejceļu un nonākam nelielajā Dakāras lidostā. Jau izkāpjot no lidmašīnas un ieejot pārejā uz termināli, mūs apņem karsts un mitrs gaiss. Izstāvam rindu uz pasu kontroli, pēc tam pase vēlreiz jārāda kādam vīrietim formā. Kamēr Zane sazinās ar šoferi, es aizskrienu samainīt 50 eiro banknoti, lai mums ir ko viņam samaksāt un vēl paliek nedaudz naudas sīkiem tēriņiem. Lidostas bankomāti neizskatās tik uzticami, lai viņu vēderos bāztu savas kredītkartes.

Sagaidām koferīšus, kas arī izskatās viegli apjukuši no straujās klimata maiņas, tie ir nedaudz mitri. Lai tiktu ārā no lidostas, visas somas jālaiž caur skeneri, tad beidzot esam brīvas. Ir daži taksometru pakalpojumu piedāvātāji, bet kopumā situācija ir mierīga. Pēc pāris sazvanīšanās reizēm ar šoferi mums izdodas satikties un sēžamies diezgan sagrabējušā taksometrā, kuru stūrē Mamadu. Viņš nav pārāk runīgs, tāpēc drīz vien iegrimstam apkārtnes vērošanā un mūzikā, kura skan auto salonā. Mums par godu viņš uzliek populārāko Senegāliešu dziedātāju Youssou N’Dour, kuru latvieši atpazīs pēc viņa kādreiz pasaulē slavenā hita 7 seconds, ko viņš izpilda duetā ar Neneh Cherry.

Iesākumā aiz loga redz tikai tumsu un retas ēkas, tuvojoties Dakārai, kastītēm līdzīgas ēkas parādās biežāk. Gaiss ir putekļains, vietām smird pēc naftas un kādām mums nepazīstamām vielām, viss izskatās noplucis, drūms un piesārņots. Vietām ceļa malā parādās automaģistrāles zīme un atļautais ātrums 110 km/h, ko Mamadu uztver nopietni. Mēs lidojam ne pārāk uzticamā metāla kastē, vietām tik tikko izmainoties ar smagajiem, busiem un citiem transporta līdzekļiem, no kuriem ne visi uzskata gaismu ieslēgšanu par obligātu. Drīzāk jau tās vienkārši nedarbojas. Arī Dakāras centrs neizskatās daudz labāk. Kur mēs esam atbraukušas? Ko es šeit darīšu mēnesi? Jāteic kā ir, pa galvu grozās ne pārāk priecīgas domas.

Mamadu mūs pieved pie sarunātā Airbnb, kur mūs sagaida Maikls, kurš kopā ar sievu Manuelu vada šo biznesu. Man ir milzīgs atvieglojums, kad izdzirdu viņu runājam skaidrā angļu valodā. Senegāla ir bijusī Francijas kolonija un vēl joprojām šai valstī oficiālā valoda ir franču un tajā runā gan vairums vietējo, gan arī tūristu. Maikls mūs iepazīstina ar mājas kaķiem un divām sievietēm, kas dzīvo citā istabiņā. Mūsu istabiņa ir ļoti omulīga, vienīgi tā atrodas trešajā stāvā, kas man sagādā nelielas grūtības. Istabiņā ir viss dzīvei nepieciešamais, vienīgais, par ko jāmaksā papildus, ir kondicioniera lietošana – tas ēdot daudz elektrības un elektrība esot dārga. Izstāstījis par tuvējām ēstuvēm un veikaliem, kā arī atbildējis uz visiem mūsu jautājumiem, Maikls mūs atstāj. Sākumā bijām iecerējušas aiziet vakariņās, bet nogurums uzvar. Ieturam maltīti no lidmašīnā neapēstā un Laimas dāvinātajiem kārumiem, attaisām visus logus, kuriem ir sieti un iemiegam karstuma un cikāžu dziesmu ieskautas.