Stambula Laimas labvēlībā

Glaunajos apartamentos miegs izrādās rets viesis, grozos kā Karlsons, vainodama te karstumu, te lidmašīnā izdzerto turku kafiju, te savu ķermeni, kurš palicis pagalam cimperlīgs. Kādā brīdī miegs tomēr ierodas, jo no rīta pamostos no Zanes rosības. Viņa atšķirībā no manis ir agrais putns. Bet, tā kā arī manas acis jau ir gandrīz atvērtas, ielienu dušā, un brokastīs ejam kopā. Ieraugot bufeti, acis atveras pavisam, un mēs kā komandantes metamies virsū sieriem, olīvām, zaļumiem un citiem labumiem.

Brokastu laikā pienāk arī ziņa no Laimas, mums vajadzētu paspēt uz Uskudar piestātni 11.45, lai ar kuģīti brauktu uz viņas “Bolderāju”. Tincinām viesnīcas ļaudis par ērtāko + lētāko + ātrāko nonākšanu līdz piestātnei un tiekam pie ieteikuma līdz metro stacijai pabraukt ar taksi, pēc tam ar metro. Taksists brauc pēc skaitītāja, metro biļeti izdodas nopirkt samērā raiti un esam galā laikus. Vēl paspējam pavērot ūdenī peldošās milzu medūzas un atkritumus, krastā stāvošos makšķerniekus un kaķus, mošejas un minaretus. Pakonsultējušās ar formās tērpiem piestātnes apsargiem, atrodam mums vajadzīgo kuģi un drīz jau pukšķinām pa Bosfora šaurumu Melnās jūras virzienā.

Mēs braucam un braucam, un braucam. Skatienam paveras greznas koka ēkas, jaunceltnes, būdiņas, rudenīgi koki. Pa kanālu pretī brauc mazītiņi kuterīši un milzīgi tankeri. Ainava ir tikpat raiba kā šeit sastopamie cilvēki, un mēs varam tikai nojaust pilsētas mērogu. Trešajā piestātnē jau pa gabalu redzam Laimu un drīz vien nonākam viņas apkampienā.

Uzreiz pēc sasveicināšanās Laima sāk mums stāstīt par vietas vēsturi un vedina nelielā pastaigā – apskatām cietoksni, parku, atvērtu lūgšanu vietu un nelielu sultāna sievu pili. Tad sākas ilgais ceļš kalnup. Man ik pa laikam nepieciešamas elpošanas pauzes, un tajās Laima stāsta par šo apkārtni, kurā pazīst katru māju un katru lauru koku. Šeit tomēr nodzīvots vairāk nekā desmit gadu. Pa gabalu redzam veco māju, kuras stiklotajā skaistumā nakšņoju pagājušajā viesošanās reizē. Tagad dodamies uz jauno māju, kura atrodas tā paša kalna citā nogāzē. Arī šeit Laima jau paguvusi ierīkot skaistu dārzu, viņa mums izrāda rožu, margrietu, balzamīņu, hortenziju, rozmarīnu un citu augu dobes. Uz debesīm līdzīgās mūra sienas nolaidušās divas putnu skulptūras, virs mājas ejot kaiju ceļš. Uz lieveņa pie durvīm stāv krēsls, tur Laima parasti dzer kafiju, veroties puķēs, putnos, domās un tālumā.

Laima izrāda mums mājvietu un mūsu neizmantotās guļvietas. Visskaistākais skats paveras no dzīvojamās istabas, kurai vienu no sienām aizņem plaši logi. No tiem var vērot pilnu saules ceļu dienas garumā, pilsētas panorāmu, kurā īpaši izceļas mošeju silueti, un arī Bosforā slīdošos kuģus. Mūsu priekšā kā austrumu pasakā uznirst pusdienu galds, Laima mūs cienā ar saulainu ķirbju zupu. Pēc ieturēšanās sarunas aizvirzās uz tulkošanas pusi, Zane nesen no franču valodas iztulkojusi romānu “Sārtais kalns”, bet Laima iegrimusi Orhana Pamuka darbos, kurus no turku valodas pārrada latviski. Nesen iznācis romāns “Mans vārds ir Sarkans”, bet nākamais jau ir procesā. Arī man, pateicoties tulkošanas kursam Rakstniecības studijās, radusies nedaudz lielāka izpratne par tulkotāja darbu un tā izaicinājumiem.

Sarunu tēmas, papildinātas ar anekdotēm, plūst no tulkošanas līdz vēsturei, no vēstures līdz tehnoloģijās, no tradīcijām līdz vīriešiem. Esam nosmējušās, ābolkūku un īstu turku kafiju (ar ūdeni) baudījušas, Stambulas siluetu saskatījušās. Jā, un Laimai ļoti garšo Cielaviņa, biju pareizi atcerējusies. Tiekam arī pie atvadu dāvanām – mandeļu cepumiem un rožūdens.

Laiks paskrējis nemanot, ārā sācis līt un krēslot. Laima mūs pa ginekoloģisko ielu (tā ir tāda, pa kuru augšup braucot, auto esot sajūta kā ginekologa krēslā) pavada lejup, slīpums ir tāds, ka visu laiku baidos paslīdēt uz slapjā asfalta un uzelpoju, vien tiekot uz trotuāra, kuru klāj neslīdoša materiāla plāksnītes. Atvadoties vēl Laima izstāsta, ka drīzumā brauks uz Latviju un ar jauno Pamuka tulkojumu piedalīsies prozas lasījumos. Es vēl tai laikā būšu Senegālā, bet jūs gan aizejiet paklausīties!

Iestūmusi mūs sastrēguma stundas autobusā un nopīkstinājusi biļešu karti, Laima pazūd savā dzīvē, bet mēs mērojam atceļu uz Uskudar, cenšoties kaut ko saskatīt caur aizsvīdušajiem logiem. Galā nonākot, joprojām līst un kļuvis diezgan tumšs. Mirkli apdomājušās, nolemjam šoreiz tomēr nebraukt pāri Bosforam uz tirgu vai Taksima svēru, kā bijām iepriekš domājušas, bet izejam nelielā pastaigā turpat. Ielu malās smaržo svaigi cepta maize, gozējas kārdinošas olīvu, valriekstu un mandarīnu piramīdas. Mēs gan no našķēšanās atturamies, jo vēderi joprojām pilni pēc Laimas cienasta, kā arī viesnīcā mūs gaida vakariņas. Padzeram tēju un kafiju grāmatnīcā, tad atgriežamies metro stacijā un laižam mājup. Tagad arī vagons ir pilnāks nekā no rīta, un pirms izkāpšanas esam liecinieces vecākās un jaunākās paaudzes strīdam par vietas došanu.

Ir sācis līt vēl stiprāk, bet taksometrus nemana. O, tur tieši viens brauc, zaļo plafonu mirdzinādams. Ceļam roku, bet taksis izrādās pilns. Tāpat kā trīs nākamie. Tā kā visiem deg zaļie uzraksti, tad izdarām secinājumu, ka tā šeit apzīmē aizņemtus taksometrus, mums jāmeklē auto ar neieslēgtu uzrakstu, un tos tumsā un lietū ir ļoti grūti saskatīt. Esam jau gatavas padoties un meklēt takša izsaukšanas palīdzību tuvējā kafejnīcā, kad pa ceļu tuvojas taksometrs ar izslēgtu zīmi. Paceļam roku, šis apstājas, uzņem mūs un ieslēdz zaļo signālu. Kaut kāda ačgārna kārtība, mēs spriežam, tomēr saprotam arī to, ka diez vai mūsu spēkos ir mainīt Stambulas taksometru ierasto semiotiku, tad nu atslābstam sēdekļos un izbaudām braucienu līdz viesnīcai.

Nolikušas somas, dodamies vakariņās. Brokastu plašo klāstu tās nepārsit, bet ēdiens ir daudzveidīgs un ļoti gards. Kad esmu pieveikusi savu šķīvi, aizeju līdz saldo galdam un uzlieku vienu baklavu un melones gabaliņu, nekam vairāk vēderā nav vietas. Kad aizeju pie galda, saprotu, ka vietas nav pat tiem. Zane skatās uz mani, sākumā iesmej, bet, nesaņēmusi adekvātu atbildes reakciju, noprasa: “Tev ir slikti?” Varu tikai apliecinoši pamāt ar galvu.

Steidzu atgriezties istabā un atgulties. It kā nemaz tik daudz neapēdu, bet sajūta ir nelaba. Vainot var arī spraigo dienu, negulēto nakti, neseno lidojumu, malārijas tabletes un vēl virkni citu apstākļu. Tā nu vakara plāni rakstīt izgaist un, ieritinājusies zem segas (briesmīgi salst), cenšos aizmigt.