Pēc intensīvās vakardienas pielemjam rāmāku dzīvi šodienai. Aizbrauksim uz netālo Memmingeni un vēl netālāko Mindelheimu, pārējā laikā atpūtīsimies. Laika ziņu vēstītājs pa radio biedē ar vēju, lietu, salu un satiksmes kontroli, būs jābrauc īpaši uzmanīgi. Kad tiekam uz šosejas, sajūtam, kā vējš šūpo mūsu automobili, Eduardam jāpiepūlas šo savaldīt. Laimīgā kārtā viņš mūs atkal vizina, esmu priecīga izvairīties no stūres ripuļa. Mierpilni tiekam līdz Memmingenai, novietojam auto stāvvietā, un dodamies pilsētu lūkoties.
Šodien slapjums mūs īpaši netraucē, galvenais izklaidētājs ir vējš. Mazās ieliņās vēl esam puslīdz pasargāti, bet laukumos tiekam pluinīti ne pa jokam. Ik pa mirklim patveramies baznīcās, pie mūriem un mazos parkos. Tur zālājos vietām pilns ar lakšiem, jāvalda instinkti!
Memmingenai cauri plūst ūdens kanāli, ielu malās cita pie citas sēž glītas mājeles – uzcakinātas, zaļumos ieaugušas, savecējušas, svaigi uzpucētas. Teju katras ielas galā slejas tornis vai baznīca, dažās var tikt iekšā. Eduards pirmais pamana Camino zīmīti, pēc brīža tās mums seko visur! Kādā lielā baznīcā gribu nopirkt vācu svētceļnieku pasi, bet tur tieku tikai pie baznīcas zīmoga uzlīmes. Informācijas centrā veicas tāpat – zīmogs viņiem ir, bet pases gan neesot.
Kad esam izstaigājuši pilsētas vecpilsētu krustu šķērsu, iegriežamies mākslas muzejā netālu no stacijas. Pirmajā stāvā ir tīra modernā māksla, trešajā – darbnīcas bērniem, bet otrajā mūs sajūsmina neliela karikatūru izstāde.
Drusku saguruši raušamies auto un braucam māju virzienā ar pieturu Mindelheimā, kas atrodas padsmit kilometrus no mājvietas. Lai arī mazāka nekā Memmingena, Mindelheima rada brīnišķīgu iespaidu. Ja vien būtu nedaudz siltāks, sausāks un mierīgāks, te varētu staigāt bez bēdu. Apskatījuši pilsētas centru, piesēžam beķerejā uz tasi karsta dzēriena un pāris sāļajiem kliņģeriem, tad laižam mājās caur gastronomu.
Lai arī neko traku neesam darījuši, tāpat jūtams sagurums. Vakariņās goda vietā top sparģeļi, un šoreiz Anita ļauj mums nedaudz palīdzēt. Cepeškrāsnī nonāk šālīte ar gaļas kukulīti “leberkasi”, vienā katliņā vārās kartupeļi, bet otrā – baltie sparģeļi. Tā kā ikdienā esam pieraduši pie zaļajiem, tad Anita mums pastāsta pāris trikus to pagatavošanai.
Kad sparģeļi nomizoti, tos liek verdošā ūdenī, kurā uz litru pievienota tējkarote sāls un cukura. Pēc minūtēm 20 sparģeļi ir gatavi, arī iepriekš uzliktie kartupeļi un gaļa. Visam pāri tiek pārslacīta holandiešu mērce, tik jāpierauga, lai tā neuzvārās. Malkojam klāt Bavārijas alu un pēc maltītes vārda tiešajā nozīmē ieveļamies gultā.
