Cenšamies veidot tādu ritmu – viena diena ir vieglāka, ar izgulēšanos un minimāliem piedzīvojumiem, otra – garāka, ar agru celšanos un tālāku maršrutu. Šodien ir otrais variants, esam nolēmuši braukt uz Minheni.
Auto novietojam lielā stāvvietā pie pilsētas nomalē esošās Groshardern klīnikas (tur ir vairākas lielas stāvvietas, maksimālā cena par dienu ir 10 eiro), tad sēžamies U6 metro, kurš mūs 20 minūtēs aizvizina līdz pašam centram Marienplatz. Kad eskalators uznes mūs dienasgaismā, nevar saprast, uz kuru pusi lūkoties – baznīcas, katedrāles, torņi – viena celtne daiļāka par otru. Abi jau esam bijuši Minhenē un Eduards atpazīst redzētas vietas, manā galvā pilnīgs tukšums, varbūt esmu jau šo visu manījusi, varbūt nē. Žēl, ka senāk blogu nerakstīju, citādi varētu ieskatīties atmiņās. 🙂
Klīstam pa centru un ieejam visās baznīcās, kuru durvis ir vaļā. Baznīcu interjeru neatcerēšos, to zinu droši. Vienā no baznīcām pārņem pazīstamu smaržu vilnis, tas laikam no koka, svecēm un senatnes. Kad nonākam atpakaļ Marienplatz, pamanām cilvēku skatus pievērstus katedrāles tornim. Ahā, laikam mazās torņa figūriņas kustēsies. Tā arī notiek. Pulkstenis nosit 11, un sākumā savu izrādi nodejo augšstāva līmenis, kur bruņinieki sadod bietē viens otram, tad izpaužas dejotāji zem viņiem.
Pēc mazās izrādes turpinām klīst pa centra baznīcām un tirdziņiem, līdz ieklīstam netālā parkā. Kamēr spriežam, uz kuru pusi doties tālāk, sāk krist lietus ar krusu. Tas mūs motivē meklēt patvērumu zem jumta. Anita saka, ka noteikti jāpaviesojas leģendārajā HB alus krogā, turp arī dodamies. Kad nonākam no lietainās ielas siltajā telpā, pirmajā brīdī iestājas apmulsums. Mēs stāvam tādā kā Lido, tikai aktivitāte ir x 10. Visi galdiņi ir aizņemti, pa ejām pārvietojas apmeklētāji, kuriem cauri cenšas izspraukties oficianti ar milzu paplātēm, zāles vidū spēlē umpapa muzikanti. Atrodam kādu galdu, kur sēž divi vīri, un lūdzam atļauju pievienoties. To arī saņemam, ierūmējoties drūzmas vidū. Oficiants mūs laimīgā kārtā pamana, un varam pasūtīt alu, cūkas kāju un baltās desiņas. (Kamēr rakstu šo ierakstu, Eduards suflē faktus par šo vietu. Piemēram, krogā savulaik dzērusi i Bavārijas Elizabete, i Mocarts, i Ļeņins, i Hitlers. Pastāvīgie apmeklētāji savus kausus varot novietot krogā esošajos seifos, bet noteiktās dienās te ejot vaļā arī dejas.)
Ieturējusies, spraucamies ārā svaigā gaisā. Atrakcija laba, bet patīkami nonākt vietā, kur kurpju zoles nelīp pie virsmas. Sākam iet parka virzienā, kad mūs uzrunā plakāts pie viena no daudzajiem muzejiem. Aprunājamies ar biļešu pārdevēju, un nolemjam apmeklēt nelielu izstādi.
Tā veltīta Ganas sievietēm, kuras tikušas uzskatītas par raganām. Viņas radušas patvērumus speciālos “raganu ciematos”, tikai daļai pēc tam izdevies atgriezties un atkal iedzīvoties dzimtajā ciemā. Izteiksmīgas roku un seju fotogrāfijas papildina neliels dzīvesstāsts – par ko sievietes izraidītas. Iemesli pamatā ir divi – kādam ciemā notikusi negatīva pieredze (slimība, nāve, nelaime, neveiksme) vai arī kāds no ciema redzējis sapni, kurā “ragana” nodara ko ļaunu. Vēl dažās situācijās kāds apmelojis sievietes, jo, piemēram, nav gribējis atdot parādus. Rezultāts ir viens – sievietes izraidītas vai pašas aizmukušas uz “raganu ciematiem”. Agrāk sadzīves apstākļi tajos bijuši ļoti skarbi, tagad situācija ir nedaudz uzlabojusies, bet, tas, protams, nemazina dvēseles ciešanas, kuras viņām jāpiedzīvo.
Pēc šāda stāsta neprasās citi, dodamies izvēdināt galvu. Pabraukuši dažas pieturas ar tramvaju, dodamies milzīgā parkā, kur var labi izlocīt kājas. Mūsējas gan jūtas drusku sagurušas, bet tomēr noejam krietnu gabalu, pa ceļam vērojot cilvēkus ar bērniem, suņiem, velosipēdiem, alus kausiem (te arī ir daži alus dārzi). Iemaldāmies nelielā gleznu izstādē oranžērijā, un nomurminājuši “mēs-arī-tā-mācētu”, sprūkam atpakaļ zaļumos. Atkal jau jānoskatās uz teju bezgalīgām lakšu audzēm, kurām vietējie nepievērš ne mazāko uzmanību.
Parka nomalē bija cerība atrast vienu slēpni, tomēr tas neizdodas. Apraksts vācu valodā nepalīdz. Neko darīt, kāpjam metro un dodamies pie auto, ar kuru braucam mājup.
Ir sestdienas vakars un pagaidām nelīst, tāpēc mēs ar Eduardu nolemjam beidzot apskatīt pilsētu, kurā mājojam – Bad Worishofen. Stiprinām ķermeni ar tasi kafijas un kūkas gabalu, tad esam gatavi vakara pastaigai.
Skaistums dažādu ziedošu puķu un krūmu veidolā uzglūn teju no katra pagalma, bet, kad tiekam līdz Kūrparkam, tad jābildē katra ziedošā čupa. Ievas, ceriņi, magnolijas, ābeles ir pilnos ziedos, aizvējā jau šūpojas lekni ķeizarkroņi, nerunājot par ierastajām pavasara puķēm. Pie vienas no dobēm sāku smieties skaļā balsī – vienā pusē sastādītas strutenes, otrā – pienenes, ar visām paskaidrojošām zīmēm. Es arī varētu dārzā pie katras nezāles pielikt šilti un, voila, botāniskais dārzs gatavs!
Aizklīstam līdz rožu dārzam un varam tikai iztēloties, kā te izskatās laikā, kad tās visas ir ziedos. Turpat arī ir neliels zoo, kā arī baseini, kur vasarā ļaudis var bradāt pa dziednieciskiem ūdeņiem – Bad Worishofen esot diezgan slavena kūrortpilsēta.
Atceļā izejam pa pilsētas centra ielām, un aizejam uz Anitas ieteikto krogu. Bijām gatavi vērot vāciešu vakara uzdzīvi, bet visi klusi ieturas pie galdiņiem un malko alu, laikam vēl pārāk agrs. Mēs arī izdzeram pa kausam, Eduards nomēģina kaut kādus makaronus ar lakšiem (kombinācija nav manā gaumē) un šļūcam atpakaļ uz māju – vakarēt, knakstīt un rakstīt.
p.s. Par garo un krāšņo dienu saku paldies Ināras kundzei (otrs parāds), no Garkalnes autobusa pieturas. Satikāmies vasarā, kad gāju Latvijas Santjago ceļu, mirklīti patērzējām (mūsu saruna, protams, nonāca grāmatā), un pirms dažiem mēnešiem saņēmu “tavas dienas” veltījumu un zvanu no Ināras kundzes. Paldies, lai Jums dzīve zirgā!
