114 metrus virs zemes, pilis un nezaudētās kalorijas

Kad izveļamies no migas, Anita jau ir mums sarūpējusi gardas brokastis. Aši paēdam, uzpildām degvielu un laižam Austrijas virzienā. Jo tālāk braucam, jo baltāki kļūst skati visapkārt. Ja pie mūsu mājām bija manāmi vien atsevišķi sniega pleķīši, pusceļā kalni un pļavas abpus ceļam ir vairāk baltas nekā zaļas.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir gaisa tilts “highline 179”, tamdēļ mums jāiebrauc Austrijā. Stāvvietā raugoties uz šauro strīpiņu debesīs, nav pārliecības, ka pa to vajag iet. 409 metrus garais trošu tilts savieno divas pilsdrupas un ir iekarināts 114,6 metrus virs zemes. Līdz tiltam var doties kājām un tas nemaksā neko, var braukt ar funikulieri, kas maksā 9 eiro, mēs izvēlamies otro versiju. Lai tiktu uz paša tilta, jāšķiras vēl no 10 eiro.

Augstums nav Eduarda stihija un viņš šo atrakciju izlaiž, es speru soli nedrošībā. Kamēr vēl zem kājām kaut cik nojaušama zeme, viss ir kārībā, bet kolīdz prāts saprot, ka ķermenis atrodas virs milzīga tukšuma, šis ir visai norūpējies. Laimīgā kārtā esmu uz tilta viena un varu soļot savā ritmā. Kad tuvojas baismīgākais posms – iešana virs autoceļa – sāku sevi uzmundrināt skaļā balsī. Ar rokām turos pie abām margām, pa laikam notraušot no tām sasalušas lāsteciņas. Esmu jau tikusi tuvu otram krastam, kad sajūtu tilta šūpošanos – aha, vēl kāds ir pievienojies. Pielieku soli un drīz esmu uz zemes, fū. Ar to pašu biļeti var ienākt tilta turniketos divreiz, tāpēc izeju laikā, lai sabildētu tiltu no otras puses. Tikmēr man sekojošais pāris arī ir ticis galā un varu doties atceļā. Ja turpceļā nedaudz sniga, tad tagad no mākoņiem laužas saules stari un izgaismo apsnigušo pavasara ainavu. Jālaiž vien margas vaļā un jābildē! Tipiska dabas ainava Austrijā 18. aprīlī! 🙂

Redzu, ka pie tilta sākuma pulcējas krietnāks ļaužu pulciņš un ceru pievarēt garāko posmu pirms viņi sašūpojuši konstrukciju. Tas arī izdodas. Esmu jau tuvu startam, kad ļaudis sāk nākt un tilts līgoties. Izskatās, ka citiem nemaz nav bail, mazi knēveļi iet vispār bez turēšanās, apbrīnojami! Es gan esmu priecīga nonākt galā. Protams, priecājos arī par to, ka pārvarēju bailes. Un vēl priecājos par vientulības dāvanu, jo tilts varot uzņemt pat 500 cilvēku. Tādu burziņu šeit galīgi negribētos piedzīvot.

Šajā braucienā projekts “tava diena” nedarbojas, bet man ir pāris parādu, kurus gan gribu nokārtot. Viens no tiem ir fejai Laumai Krauklei, kurai sūtu sirsnīgu paldies no gaisa tilta!

Šajā vietā pat nav kalna kore – tālāk ved gan vagoniņš (vēl 5 eur), gan takas, bet mēs soļojam lejup, kur mūs gaida Anita. Sniegs ceļa malās tā vien aicina savelt sniegavīru, no gaisa aiz apkakles krīt sniega pikas un apkārt ir neticami skaisti – sniegs komplektā ar nesen izplaukušajām lapām veido neierastu un svaigu krāsu saspēli.

Tikuši no kalna lejā, lecam auto un braucam uz otru šodienas atrakciju – tepat netālu slejas vairākas iespaidīgas pilis, slavenākā no tām ir Neuschwanstein. Kad piebraucam stāvvietā (tur atņem 10 eur), atkal atsāk snigt. Aizejam līdz biļešu kasēm un nevaram izdomāt, ko darīt. Mums ar Anitu nav dukas saviem spēkiem tikt augšā kalnā, bet buss šodien nekursē, šiem nepatīkot sniegs. Zirgi gan kursē, bet brauciens maksā 8 eiro un vēl jāstāv garā rindā. Neesam arī pārliecināti, ka gribam iet pilī iekšā, vismaz mani grezni interjeri lielā apjomā nogurdina. Sarunājam, ka iesim uz zirgu rindu padomāt. Anita apgalvo, ka arī bez iešanas iekšā, augšā esot kur staigāt un ko redzēt. Labs ir, uzbrauksim ar. Sagaidām savus vizinātājus un virzāmies augšup. Zirgiem gan nedaudz palīdz elektromotors, bet tāpat drusku jau žēl, ka šiem mūs jāvelk. Viņi arī aktīvi pauž savu attieksmi, sirsnīgi purkšķinot.

Kad brauciens galā, vēl neliels posms mērojams kājām. Tad jau stāvam varenības pakājē. Pili šobrīd var aplūkot no vienas puses, jo ceļš uz tiltiņu (un arī pats tiltiņš), no kura paveroties skaists skats uz pili un apkārtni, šobrīd ir slēgts. Visu apskatījuši, kāpjam lejup, brīžiem sniegs pāraug putenī. Ieklūpam mašīnā slapji un izsalkuši. Anita sagatavojusi ceļmaizītes, kuras tagad aši notiesājam. Tikmēr ir beidzis snigt, vietām pat parādās saule.

Teorētiski varētu darīt vēl kaut ko, bet praktiski esam noguruši. Mājupceļā vēl piestājam outletā, mēs ar Eduardu tiekam pie jauniem pakaviņiem, jo vecie dikti sadiluši, tad iešaujam pārtikas bodē, tad gar stūrējam zu hause. Šodien Eduards stūrē jau visu dienu, es varu priecīgi blenzt uz visām pusēm un bildēt.

Tikuši mājās, mēs ar Eduardu ķeramies pie ierīcēm, bet Anita pie katliem. Bildes vēl nav sašķirotas, kad Anita sauc vakariņās – šodien tiek servētas Konigsbergas gaļas bumbiņas ar pastu, kuras mērci īpaši izdaiļo kaperi. Riktīgi gardi! Atkorķējam arī Bavārijas alu, šodien nopirkām vairākas zortes, ko tuvējās dienās degustēt. Vēl iecērtam saldajā tricekli ar vaniļas mērci, tad ir mierīgs prāts, ka šodien pazaudētās kalorijas ir atgūtas. Eduards vakar izlasīja internetos joku: “es nezaudēju kalorijas, jo man nepatīk zaudēt.” Šovakar tas par mums.  

p.s. Laurām bučas!