Šodien esot tā diena, kad beidzot gaisma uzšūpojas augstāk par tumsu, un pavisam drīz tiksim iemesti pavasarī. Ziemas dienas ir skaitītas, apliecina sniega pulksteņi. Tūlīt slēgsimies klāt bērzu sulas sistēmām (arī Vidzemes aukstienē), tūlīt sāks miegt ar aci zilie vizbuļi, tūlīt modīsies odi un cita mošķība. Šķiet, esmu noilgojusies pat pēc tās, jo šī ziema šķita pārāk gara. Nezinu, vai pie vainas globālās lielķezas vai ikdienas darbu un mācību sastrēgumi, bet pelēkums bija ticis iekšpus.
Kad to pamanīju, steigšus piešķīru sev atvaļinājumu. Pagājušajā nedēļā aizbraucu uz laukiem un darīju Neko. Labi, kāds mājasdarbs izpildījās, kāds rakstugals uzrakstījās un pāris jauki ļaudis iegriezās ciemos, bet lielākoties dienas pavadīju kafijas, tējas un grāmatas kompānijā.
Katru dienu izgāju paskatīties, kā tek ūdens Palsas upē, kā saule pamazām atrod un iznīcina pēdējās sniega rezerves un kā dīgst pirmās gārsas. Krēslā vakariņot nāca septiņpadsmitgalvains stirnu bars (arī manas krūmmellenes apgrauzuši, sušķi!), lapsa uzmanīja zem sniega izveidoto peļu alu labirintu, dzērves piekliedza pilnas ausis ar savu atgriešanās dziesmu.
Sākumā šķita, ka nekas nav mainījies, bet šodien sajutu, ka ir. Interese žāvājas un staipās, uz pirkstu galiem staigā ziņkārība un pa durvju šķirbu lūr prieks. Gaisma jau ir un krāsas tuvojas.
