Ir noslēdzies stāstu vakariņu pirmais cikls pie manis mājās, kuru laikā piedāvāju stāstus un tēmai pieskaņotu maltīti Meksikas, Indijas, Dienvidkorejas, Antarktīdas un Santjago ceļa noskaņās. Tagad stāstu vakariņas ir pārcēlušās uz Rīgu, precīzāk Vecrīgu, vēl precīzāk – restorānu Neiburgs. Rūpes par pasākuma rīkošanu un uzkodām būs Neiburga ziņā, es varēšu koncentrēties uz stāstīšanu. Pirmais pasākums notiks 3. aprīlī, 18.30, tas būs veltīts Meksikai – biļetes pieejamas šeit: https://www.bezrindas.lv/lv/celojumu-stastu-vakarinas-vol-1-meksika/13203/. Cik zinu, vēl dažas ir pieejamas. Pavasarī iecerēti vēl divi pasākumi, par tiem informācija sekos.
Šobrīd neesmu ieplānojusi rīkot jaunus atvērtos mājas pasākumus, bet, ja Tu kopā ar draugiem, radiem vai kolēģiem kolektīvi vēlies tādu apmeklēt – dod ziņu, sarunāsim datumu un pārējo. Minimālais cilvēku skaits ir 8, maksimālais 15. No tēmām varu piedāvāt Meksiku, ASV + Kanādu, Peru, Argentīnu + Čīli, Antarktīdu, Santjago ceļu, Indiju, Dienvidkoreju, Mjanmu, Laosu, Stānas (Kazahstāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna, Kirgizstāna), budžeta ceļošanu, trakāko piedzīvojumu izlasi. Droši vien vēl ko, ja ir specifiska interese :).
Kā tad gāja stāstu vakariņās mājās? Labāk nekā biju iedomājusies, bet neiztika bez ķibelēm, protams. Ar stāstu sadaļu nekas traks negadījās (tfu, tfu, tfu) – esmu gana ielocījusi mēli bibliotēkās un citās vietās, lai runājamais plūstu raiti. Visgrūtākā izrādījās cienasta sagatavošana. Bija reizes, kad šmorēju teju divas dienas, bet tas vēl nebūtu nekas. Virkni ēdienu nevar sagatavot iepriekš – tie jāpasniedz svaigi un silti. Tā nu vakara ieskaņā ar vienu roku sveicu jau atnākušos ciemiņus, ar otru atbildēju uz kavētāju ziņām, ar trešo liku vārīties rīsus, ar ceturto kārtoju atnestos ziedus, ar piekto… nu, jūs sapratāt. Vēl es netiktu galā bez Eduarda atbalsta. Iedomājieties februāra dienu, kad jau no paša rīta puteņo un sniega sega turpina augt un augt. Bet vakarā nepieciešams stāvlaukums 8 auto…
Daži ēdieni izdevās patiešām labi (īpašs lepnums par dienvidkorejiešu bulgoki), daži ne tik labi, piemēram, asais Indijas karijs nez kāpēc sanāca galīgi neass. Un vēl tā čai masala, kuras pirmo porciju piededzināju (nieka 4 litrus piena). Bet paēduši visi bija, stāstos klausījās un mājās devās apmierināti. Īpašs prieks bija par tiem, kuri, atnākuši ciemos uz pirmajiem vakariem, pieteicās arī uz nākamajiem, ņemot līdzi jaunus “upurus”! Sirds sila tajos vakaros, kad sanākušie atrada kopīgu valodu, un man atlika vien ar smaidu sejā vērot, kā svešinieki pārtop paziņās, kazi, draugos.
Esmu ļoti priecīga par šo pieredzi un saku paldies visiem ciemiņiem, kas piedalījās stāstu vakariņās. Kā jau solīju, pēc katrām vakariņām mēs izdarījām kādu labu darbu – tā nu esam savu artavu pielikuši Grupu mājas neatkarīgai dzīvei, Ukrainas ierakumu sveču, Latvijas Santjago ceļa, Hospiss.lv svētku galda tapšanai un vēl dažām individuālām vajadzībām. Paldies!
