Rakstniecības studijās pasniedzēji mums velta dažnedažādus uzdevumus, tostarp esam tikuši līdz mūsdienu dzejas iepazīšanai. Tā nopietnāk dzejai pieķersimies nākamajā semestrī, bet šoreiz katram studentam vajadzēja izvēlēties divus mūsdienu dzejniekus (vīrieti un sievieti) no pasniedzējas piedāvātā saraksta, un ienirt viņu dzejas krājumos. No vīriešu dzejas izvēlējos grāmatu, kas man jau bija mājās, bet, pārlaižot acis sarakstam, nodomāju, ka no sievietēm izvēlēšos Inesi Zanderi – viņas rakstītais līdz šim gājis pie sirds, un cienu rakstnieci kā personību. Pasniedzēja bija parūpējusies par materiālu pieejamību un atnesusi mums veselu kaudzi ar grāmatām. Brīdī, kad tiku līdz tām, uz galda bija palikušas vien dažas grāmatiņas, tostarp viena, kurai uz vāka nebija norādīts autors. Vienīgais uz tās rakstītais vārds bija “mantojumi”. Patika nosaukums un atturīgais dizains, paņēmu grāmatu rokās. Sāku šķirstīt. Un, izrādījās, ka krājuma autore ir Inese Zandere. Jaušība! Liku somā un braucu mājās.
Vēl jāpiebilst, ka kopumā mūsdienu dzejnieki nav mana pirmā izvēle. Manējie domu vadiņi joprojām daudz vieglāk savienojas ar iepriekšējās paaudzes vārdu virknētājiem – Ziedoni, Vācieti, Čaklo, Baltvilku un citiem. Bet atzīstu arī to, ka daudzus mūsdienu dzejniekus vienkārši nepazīstu.
Zanderes krājumu sāku lasīt jau autobusā no Liepājas, pēc tam turpināju to iepazīt mājās. Kad dzejoļi bija sākuši veidot sajūtu un viedokli, nolēmu palasīt, ko par krājumu saka gudri ļaudis. Man par lielu prieku google izmeta arī raidierakstu, kur par šo grāmatu runā pati autore. O, paklausīšos pie pusdienām, nolēmu. Lasīt un paralēli kaut ko darīt nevar, bet klausīties var, tāpēc pēdējā laikā esmu ļoti iemīļojusi audio formātu. Vēl apvaicājos draudzenei, vai viņai netraucēs ieraksts fonā, saņemot apliecinājumu, ka lai tik klausos.
Biju pārliecināta, ka dzejniece runās par krājuma tapšanas iemesliem, radošajām mokām vai mūzas pārlidojumiem, bet, nospiežot pogu, atskan kas cits. Dzejniece lasa savus dzejoļus. “sirdī kūp kāpostu zupa..”, tā sākas dzejolis “āgenskalns”, kurš man bija iekritis sirdī jau iepriekš. Mēs ar draudzeni saskatāmies, jo šobrīd mūsu priekšā kūp liels katls ar kāpostu zupu. “…nestrebiet šķidru biezumus smeliet un krējumu pielieciet klāt…” dzejniece pavēl, un mēs neiedrošināmies neklausīt. Mēs strebjam zupu un klausāmies dzeju, vieliskā un garīgā barība satiekas ķermenī.
Kā pēdējo Zandere lasa dzejoli “koki”. Un piepeši manī saslēdzas atmiņas no vasaras, kad darba vajadzībām intervēju ļoti košu sievieti. Bija brīdis pirms Dziesmusvētkiem, un viņa bija koriste. Prasīju par svētkiem, par īpašākajam dziesmām. “Dziesmusvētki man ir apzināšanās, ka ar mums viss ir labi”, viņa atbildēja. Un par dziesmām teica: “Kad pirmo reizi dziedājām Jēkaba Jančevska skaņdarbu “Koki”, es pirmo reizi nevarēju padziedāt – asaras bira.” Un karote paliek kaut kur pusceļā, nez ko kurienes zupas sāls pārceļas acīs, galvā sāk skanēt dziesma, un arī Ziedonis fonā kaut ko murmina par ēdiena piekāpšanos dziesmas priekšā.
