Būbers un Bībers jeb studiju blaknes

Viena no tēmām, ko mēs apspriežam Rakstniecības studijās, ir radošuma metodes. Turpat tām blakus stāv prokrastinācija, kas arī, starp citu, var visai labvēlīgi iedarboties uz radošumu. Parasti runa ir par to, kā mēs prokrastinējam, nevarot pieķerties rakstīšanai, bet es ik pa laikam pieķeru sevi rakstot, lai nedarītu kaut ko steidzamāku un/vai svarīgāku. Piemēram, šis ieraksts tapis, lai attālinātu teksta analīzi pēc eksistenciālisma metodes – tā kā lāgā nesaprotu, kur eksistenciālisma kaķim atrodas deguns un kur – dibens (šī ir elipse, ha), nevar saprast, no kura gala tam ķerties klāt.

Šis prokrastinācijas ieraksts veltīts studijām, jo, paralēli noteiktu priekšmetu apguvei, novēroju savā uzvedībā šo mācību radītas blakusparādības. (Starp citu – studiju procesam veltītie ieraksti turpmāk nonāks bloga projektu apcirknī, jo tas arī ir mans tuvāko divu gadu galvenais projekts.)

Pirmā no blakusparādībām ir saistīta ar valodu. Lai arī ar burtiem, teikumiem un rindkopām draudzējos teju no smilškastes laikiem, valoda mani ir sākusi vajāt. Dzīvē esmu uzrakstījusi tūkstošiem e-pastu, bet pēkšņi, rakstot tādu mūsu tekstveides pasniedzējai, nosvīdu. Tā, šo slenga vārdu nedrīkst lietot, jāaizvieto ar korektāku analogu; vai šai teikumā labāk liekama domuzīme, bet varbūt kols (kādos gadījumos vispār lika kolu, ko?); vai Rakstniecības studijas jāraksta ar lielo burtu, un kā ar Liepājas Universitāti; tā, neielikt komatu pēc “ar cieņu”, pārlasām vēlreiz, izlabojam pazudušos burtus… fū, spiežam sūtīt.

Lasot pasniedzēju dotos tekstus, domāju ne vien par galvenās domas noķeršanu, bet arī par to, kāpēc kādā vietā ir vai nav ielikts komats. Un pat šeit ir pazuduši burti! Kursabiedri var pārbaudīt tekstu, kas ir mūsu eksistenciālisma analizējamā teksta noslēguma citātā, un atrast drukas kļūdu tajā.

Cenšos pārlasīt savus ierakstus sociālajos tīklos un saziņas vietnēs, lai tekstā visi burti un komati būtu savās vietās (tāpat jau kāds pasprūk savā vaļā, domāju, šis ieraksts nebūs izņēmums). Pirms mirkļa uzskrēju foršās Aigas Veckalnes (ja interesē valodas tēma – konts “Pieturzīmes” ir labākais, kas šai jomā ir noticis digitālajā vidē) ierakstam instagramā, kas tieši pievēršas šai tēmai – izrādās, digitālajā saziņā izmantoto valodu mēdz dēvēt par digilektu. Piekrītu, ka digilekts transformē valodu un galvenais ir loģisks, trāpīgs, konkrēts teksts, nevis perfekta burtu un pieturzīmju performance (perfekta performance – labs “Mēmā šova” vārds), tomēr lasot dažu labu ierakstu sociālajos tīklos, gribas sist galvu pret Endzelīna vārdnīcu. Laikam būs vairāk jālasa filozofiski teksti par pasaules (un savu kļūdu) pieņemšanu.

Otra blakne ir tāda – es saprotu, cik daudz es nezinu (čau, mammu, lai atceramies stāstu par nezināšanas punktu). Apgūstot veselu lērumu ar svešvalodām, esmu aizmirsusi turpināt apgūt latviešu valodu. Man nav zināmi daudzi termini, piemēram, jau minētajā tekstveidē parādās tādi zvēri kā “blīvēšana”, “kāršošana”, “rēma”. Pasniedzēji un daži kursabiedri citos priekšmetos virtuozi rotaļājas ar svešvārdu virtenēm, man smadzenēs pīkst paziņojums: “kļūda”, “nav atrasts”, “tūlīt uziesim gaisā un nebūs glīti”.

Trešā blakusparādība ir lasīšanas uztveres maiņa. Es vienmēr esmu daudz lasījusi, bet vēl pirms pusgada, ieslīgstot dīvānā ar tikko iznākušu latvieša autora romānu, mēdzu izjust sirdsapziņas pārmetumus par laiskošanos. Tagad šai pašā situācijā varu teikt – es mācos! Cita lieta, ne. Vienīgi jālasa ne tikai tas, ko pašam gribas, bet ko pasniedzēji uzskata par svarīgu esam, un tie teksti ir, teiksim tā, dažādi. Tas, protams, ir veselīgi – paplašina redzesloku un smadzeņu kustības amplitūdu. Un palīdz saprast ne tikai to, kas patīk, bet arī to, kas nepatīk. Piemēram, Būbera tekstu man pietrūks tikpat maz kā Bībera.