Maniem stāstu vakariem bibliotēkās, skolās, tūrisma informācijas centros un citviet ir kāds brīnišķīgs blakus efekts. Varbūt pat galvenais efekts. Es iepazīstos ar cilvēkiem. Par to arī šis stāsts.
Stāstu vakars Cesvainē pagāja brīnišķīgi – cilvēki bija sanākuši, klausījās ar interesi un tomātus manā virzienā nemeta. Mūsu Dzelzavas kaimiņiene pat bija atvedusi ciemakukulī pēc Rafaēla mammas receptes pagatavotas vistiņu olas. Sniedzot burku ar etiķūdenī peldošajām olām, Aija gan piebilda, ka viņai pašai un arī meitai šitā ne pārāk garšojot, bet nu tiem ceļotājiem, iespējams, ir cita gaume. Un man garšoja, patiešām.
Kad vairums klausītāju devušies prom, viena no zālē sēdošajām sievietēm pienāk klāt un vaicā, vai man nebūtu iebildumu nedaudz paieties un paskatīties uz kādu namiņu. Tā es iepazinos ar Diānu. Diāna pirms dažiem mēnešiem vairāku ceļu rādošu notikumu rezultātā izsolē nopirkusi burvīgu laukakmeņu namu, bijušo Cesvaines muižas smēdi. Laika gaitā smēde pieredzējusi dažādus iemītniekus, bet pēdējos gadus stāvējusi tukša. Un droši vien vēl pēc dažiem gadiem būtu sabrukusi, ja nebūtu parādījusies Diāna. Arī tagad smēdes jumts turas uz cerībām, ka kaut kur izplatījumā parādīsies nauda tā nomaiņai. Mūri turas stipri kā Diānas apņēmība tos glābt.
Mēs staigājam pa pamestajām telpām un uz katras sienas, grīdas pleķa un kāpņu pakāpiena var lasīt – te būs jāiegulda tiiiiik daudz darba. Bet Diāna tik stāsta, kurā telpā varētu būt istabiņas nakšņotājiem, kurā mākslas instalācijas, kurā satikšanās sarunām un citām būšanām. Un tad viņa pavēsta, ka jau ir pieteikusies šī gada mājas kafejnīcu dienām, kas notiek augustā. Kā tas iespējams šeit – teju graustā bez elektrības, bez ūdens? Bet šādos brīžos parasti atceros Doma laukumā uz sienas rakstītos vārdus – „Kāds kurš saka: „Tas nav izdarāms”, nekad nedrīkstētu pārtraukt kādu, kurš to dara.” Novēlu Diānai izdošanos un iedodu Meža Evas kontaktus – man ir sajūta, ka viņām jāsatiekas.
Jau pavisam drīz abas būtnes satiekas, parunājas par interjeru – es nezinu talantīgāku cilvēku par Meža Evu, kura no “sūdu čupas” var uztaisīt “smalku pīrādziņu”. Vēl Eva iedod Diānai kāda sava paziņas – kalēja – kontaktus, jo kas gan smēde ir bez kalēja? Esmu iegrimusi savos būvdarbos, bet laiku pa laikam saņemu ziņas no Diānas, ka Cesvaines smēdē viss notiek. Lai tik braucot uz mājas kafejnīcu!
Liktenis iekārto tā, ka svētdienas pēcpusdienā mēs patiešām aizbraucam uz Smēdes namu, lai paciemotos uz pašu kafejnīcas noslēgumu. Jau pagalmā redzamā rosība mani patīkami pārsteidz – viens kalējs tirgo savus izstrādājumus, otrs rāda amata prasmes. Turpat nopērkamas arī kleitas un adījumi, pieejams kokteiļu stends un smukas dekorācijas.
Vēl lielāki brīnumi atklājas, ieejot mājā. Ja es pirms dažiem mēnešiem nebūtu redzējusi šeit valdošo postažu, man šī brīža skats šķistu vienkārši skaists. Bet tagad tas šķiet neticami-nereāli-brīnumaini lielisks! Tas, ko Diāna ir paveikusi, ir kaut kas vienreizējs!
Drīz vien satieku arī pašu saimnieci, kas te rosās pie pankūku šķīvjiem, te aprunājas ar kādu ciemiņu, kuru šeit netrūkst, te risina kādu saimnieciskas dabas jautājumu. Mierīga, smaidīga, enerģiska. Nu galīgi neatgādina cilvēku, kurš pēdējo nedēļu naktīs gulējis vien dažas stundas.
Mēs arī tiekam pie gardām pankūkām, kafijas un uzpūteņiem, ko sarūpējusi vēl viena feja – Dace, Diānas “partner in crime”. Liktenis ir parūpējies par mazu jaušību – ar Daci iepazinos pirms dažiem gadiem, jo viņa ar vīru bija gatava pirkt manu māju. Tagad abas smejamies – viņi ļoti priecīgi, ka nenopirka, es, ka nepārdevu.
Viss notiek, kā jānotiek. Es vēl nezinu, kādu likteni namiņam izkals Diāna un citi ceļā satiktie kalēji. Visticamāk, arī pati Diāna to līdz galam vēl nezina. Darbs darīs darītāju. Bet, ja jums ir ideja, kur dabūt naudu jumtam, dodiet ziņu, savedīšu kopā ar Diānu.
Aelita
Kāds brīnišķīgs, ierosinošs, optimistisks stāsts! LAI TOP!