Vasaras stāsti: debesu micēlijs

Domas, Dzīve

Šorīt pirmo reizi pamodāmies jaunajā mājā. Tas nekas, ka vēl nedaudz smird pēc krāsas, pie griestiem šūpojas spuldzīte bez ietvara un priekšā vēl gana garš darbu saraksts, lai māju sauktu par pilnībā pabeigtu. Lai patiesi izbaudītu šo rītu, aiz loga plosās vējš ar ieslīpu lietu, kas mūsu šķūnīšbūdiņā, kurā nakšņojām iepriekšējos trīs gadus, bieži rezultējās nekontrolētā pilēšanā no sienām vai griestiem. Tagad tas ir beidzies. Tāpat kā vasara, kura pagāja būvniecības zīmē, pamatā mērojot ceļu Rīga – Drusti auto, kas piekrauts ar flīzēm, krāsām, santehniku vai citiem būvmateriāliem. Ar būvdarbu vadītāju es sazvanījos biežāk nekā ar mammu, un ar mammu es sazvanos bieži. Bet – tas jau būtu (būs?) cits stāsts.

Paralēli būvdarbiem, šovasar izdevās noķert arī īpašus brīžus, dažus no tiem jūtu vilkmi ieskicēt arī šeit. Šovakar pirmais.

Debesu micēlijs

Uz Drustiem atbraucam sestdienas vakarā līdz ar tumsu, noguruši pēc kārtējo ciemiņu uzņemšanas. Kaimiņu šoreiz nav mājās – Briņģu muižas pagalmā tumšs un kluss, pie Zitas kupola un Andra mājām tāpat. Iekārtojuši visu naktsmieram, apsēžamies topošās mājas priekšā, no kurienes var redzēt arī debesjumu, un sākam to vērot. Šonakt mēness nav redzams, debesis ir pilnīgi skaidras un tiek solīta īpaši krāšņa perseīdu performance. Pagaidām nekas nekrīt.

Kamēr visa uzmanība debesīm, pāris metru attālumā kāds noskrien garām. Pamanījis mūs, šis metas riņķī un skrien atpakaļ, no pārsteiguma ieskrienot kūdras maisā. Esam iztraucējuši nakts gaitas vienam no mūsu zaķiem, viņi šogad ir četri. Vasaras sākumā pagalmā bieži varēja redzēt zaķu mammu, bet kaut kad jūlijā, vācot zirņus, iztramdīju dārzā trīs zaķēnus, kuri tagad izauguši par brangiem pusaudžiem. Starp citu, kāpostus šie liek mierā, bet burkāniem apgrauž daļu, kas izlīdusi virs zemes. Vēl šie niekojas ar zirņiem, bet kopumā sadzīvojam labi.

Nujā, zvaigznes. Pēkšņi mani pārņem sajūta, ka Īstā Vieta to vērošanai būs uzkalniņš otrpus dīķim. Ņemam sēžamos – Eduards beņķi, es segu – un pa tumsu, pa slapjajām usnēm brienam uz kalnu. O, jā. Te, kur skatu neaizsedz nedz koki, nedz ēkas, ir pavisam cita ekrāna kvalitāte. Debesu jums pat neietilpst skatā, jāgrozās uz visām pusēm kā pūcei. Un šīs krīt ar. Sākumā retāk, tad aizvien biežāk. Cita zvaigzne atstāj debesīs tik tikko samanāmu švīku, cita garu un spožu asti. Brīžam sēžam un brīnāmies klusumā, brīžam uzliekam kādu tematisku dziesmu vai gvelžam muļķības. Piemēram, Eduards saka, ka debesis izskatās kā milzīgs sēņu micēlijs un zvaigzne nokrīt brīdī, kad kāds nogriež sēni.

Par spīti varenajam skatam, kādā brīdī jūtam, ka arī pašiem jākrīt migā. Atceļā vēl mirkli piesēžam uz siena ruļļa, no kura nāk zemes un vasaras siltums un spriežam, ka no šī iznāktu “bizness” – mēs augusta naktīs varētu aicināt cilvēkus, lai visas milzu pļavas platībā viņi ieņemtu katrs savu zvaigžņu vērošanas siena rulli.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.