Kopumā manas istabas biedrenes uzvedās labi un ļāva gulēt, bet bija kāds cits traucēklis, par ko biju pavisam aizmirsusi – siltāka laika blakusefekts: ods! Tas spindzēja ap mani (droši vien arī ap pārējiem gulētājiem) visu rīta cēlienu, līdz kāds (varbūt pat es) to nomušīja (varbūt jāsaka – noodoja). Ieeju dušā, apēdu brokastīs vakardienas zivi un nospriežu, ka palikšu šai vietā vēl vienu nakti. Mana plānotā programma nav nekāda īsā, un nez vai atkal nakts melnumā vajadzētu meklēt palikšanu. Palūdzu vien mājas saimniekam, lai pārceļ mani uz apakšējo gultu, kurā jutīšos komfortablāk.
Hosteļa īpašnieks, lai slavēti svētie, diezgan labi runā angliski, attiecīgi var man izstāstīt, kurš autobuss un cikos var mani aizvest uz netālo ostu, no kuras kursē prāmis uz Čedžu piekrastē esošajām Marado un Gapado salām. Saimnieks saka, ka visi ciemiņi domā, ka tuvākā, Gapado sala, esot jaukāka, bet tad jau redzēs.
Pie prāmju biļešu kases jāaizpilda kaut kāda forma (tikai korejiešu valodā pieejama), tad, pērkot biļeti, jāuzrāda pase un tad var doties uz iekāpšanas zonu. Līdz prāmja atiešanai uzspēju vēl iemalkot kafiju un papļāpāt ar meiteni no manas gultas pirmā stāva, kura arī ieradusies šeit, lai dotos uz Marado salu. Nadīna ir no Šveices un šajā ceļojumā apceļo Japānu un Dienvidkoreju, pēc tam septembrī plāno sākt studijas. Apmaināmies ar noderīgiem padomiem Dienvidkorejas sakarā, jo ceļojam no dažādām pusēm – ceļotāju internets ir lielisks!
Nepilnas stundas laikā prāmis aizvizina pasažierus uz Marado salu, uz kuras ļautas pavadīt nedaudz vairāk nekā stundu. Pērkot turpceļa biļeti, piemēram, uz 11:00, Tev uzreiz piešķir arī atceļa biļeti uz 13:10. Marado sala ir neliela un stundas laikā to var paspēt izstaigāt. Svarīgākais apskates punkts ir salas dienvidos, kur atrodas Dienvidkorejas Pats Dienvidu Punkts. Visi tur bildējas, arī es nobildējos gan pati, gan nofiksēju arī savu šodienas sveicienu, kas pateicībā par dienu aiziet anonīmajai lasītājai A. Paldies, par šo un pārējām reizēm!
Vēl uz salas ir jancīga kristiešu baznīciņa un klasiskāks budistu templis. Paciemojos abos. Nezinu, kā citi cilvēki šeit var paspēt kaut ko apēst vai iedzert. Man ir slapja mugura, kad atgriežos pie prāmja. It kā viss ir paspēts, bet būtu gribējusi vēl kādu pusstundiņu, lai apskates process būtu rāmāks. Es, protams, nezinu, ko viņi dara ar pasažieriem, kuri nokavē savu atceļa laiku – visticamāk, ka tāpat jau ļauj doties ceļā.
Atgriežoties uz Čedžu salas, atvados no Nadīnas un eju meklēt kaut ko ēdamu. Līdz nākamajam prāmim uz Gapado salu vēl ir pusstunda laika. Šoreiz negribas neko nopietnu, drīzāk kādu uzkodu. Kad ieeju vienā no bodītēm, laipna sieviete man rāda uz pēdējo rullīti stendā un saka: kimpa! O, tas ir tieši tas, kas šoreiz vajadzīgs! Kimpa ir kaut kas suši līdzīgs (pat ļoti), tikai iekšā var būt dažnedažādas lietas – manā eksemplārā ir cepta ola, cīsiņš un visādi dārzeņi. Ja jau “suši”, tad piestāvētu sojas mērce. Kad saimniekam pasaku šo vēlmi, viņš iesākumā jau ir gatavs man to ieliet, bet tad paskatās uz manu pasūtījumu, vēlreiz uz mani un ļoti nopietni pagroza galvu. Ok, sapratu, sojas mērce pie kimpas ir Korejas nacionālās kulinārijas kodeksa smags pārkāpums. Tā vietā viņš man ielej glāzītē mistiskas izcelsmes buljonu, ko var malkot klāt. Labs ir!
Esmu pabeigusi ieturēšanos, kad klāt ir arī prāmis uz Gapado, kas galā mūs nogādā krietni ātrāk. Šī sala ir nedaudz lielāka, bet apskates laiks ir ļoti līdzīgs – stunda ar minūtēm. Lai paspētu visu apskatīt, daudzi nomā velosipēdus, es eju kājām. Ar velo braucot taču nevar fotografēt! Un to es daru gana bieži, jo okeāna un krasta saspēle, kā arī citi salas elementi, izskatās lieliski. Esmu raitā solī apskatījusi lielāko daļu maršruta, pat iespiedusi kladītē šejienes Olles zīmogu. Olle maršruts ir kaut kas līdzīgs Santjago ceļam, tikai tas ved visapkārt Čedžu salai. Viens no posmiem iet arī pa šo mazo Gapado salu. Ceļa simbols ir stilizēts zils zirdziņš, viņš arī zīmoga glabātuve šajā reizē.
Laiks jau tuvojas izskaņai, kad man jāpieņem lēmums – iet pa taisno uz prāmi, vai tomēr pašaut vēl sāņus un doties ar līkumu gar jūru. Protams, lai iet otrais variants! Ja nu nepaspēšu, tad vismaz uzzināšu, ko šie dara ar kavētajiem. Raitā solī soļoju pa gludu ceļu, kas ved gar pašu ūdeni un izbaudu šo posmu no sirds, jo te nav neviena cita cilvēka! Māju pagalmos un jūras akmeņos mētājas izskatīgas gliemežnīcas, viena tāda nonāk arī manā somā. Esmu prāmja piestātnē kādu minūti vēlāk, bet gaidītāju rinda nav pat sakustējusies. Atkal jau nonākam uz pamatsalas un domāju, ko iesākt. Netālu atrodas pastaigu taka pa pussalu, kuru biju domājusi apmeklēt, arī Nadīna apliecināja, ka tā esot iespaidīga.
Līdz tai ir vairāk nekā 4 km, kurus gribu mērot ar autobusu. Stāvu pieturā un gaidu. Paprasu padomu līdzcilvēkiem, bet tāpat netieku īsti gudra, vai man nepieciešamais buss būs un kad tas notiks. Beigās nospļaujos un eju kājām! Sākumā soļoju gar šosejas malu, tad kādu brīdi paejos pa Olles maršrutu. Kādā brīdī atkal nogriežos pēc kartes uz ceļa, kas, manuprāt, ir taisnāks. Tas ved gar laukiem, kuros novākti ražas pārpalikumi mijas ar stādu bērniņiem. Kad tikko sāku ceļot, nesapratu jautājumu – cik ražas jums gadā ir? Skaidrs, ka viena un arī tad, ja paveicas. Daudzās zemēs tiek novāktas divas, trīs vai pat vairākas ražas gadā. Šeit, piemēram, šobrīd tiek grieztas kāpostgalvas un vienlaikus var redzēt laukus ar maziem kāpostu stādiņiem. Redīsi viņiem ir neliela kabača izmērā, daudzviet ir to novākšanas laiks. Skatos uz novāktajiem laukiem un tajos mētājās nestandarta produkcija, kas tiks iearta zemē, kā to var jau dažviet redzēt. Nezinu, cik tas ir legāli, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem iemetu somā vienu izbrāķēto redīsu – būs vakariņas vai brokastis!
Pārvarot dažus šķēršļus, piemēram, brangu peļķi ceļa vidū, atkal atgriežos uz lielceļa. Vēl seko gabaliņš kalnup un esmu klāt pussalas pārgājiena takas sākumā. Hmm, ir jau diezgan vēls. Vai paspēšu iziet visu taku? Labi, sākšu ar smukāko pusi un tad jau redzēs – ja nu kas, vienkārši došos atpakaļ. Taka mēreni ved kalnup, un drīz uz apkārtni jau var raudzīties ar plašāku skatu. Jo tālāk kāpju, jo skaistāki skati top. Varu tikai iedomāties, kā šeit izskatījās vakar, kad bija skaidras debesis un vakara saules gaisma. Šovakar ir apmācies, bet daile tāpat liela. Esmu tikusi līdz salas otram galam, un tik ļoti negribas iet atpakaļ. Ja tikšu ārā līdz 7, kad kļūst nopietni tumšs, būs labi! Turpinu iet un, kā par spīti, kāpnes kļūst aizvien stāvākas. Toties nonākot kalnam otrā pusē, pavīd sarkana debesu mala, tur notiek saulriets. Vienā no kāpņu platformām uz kādas norādes mani uzmundrina dziedošs putns – viņš nebaidās pat tad, kad pienāku pāris metru attālumā. Pateicos par uzmundrinājumu un eju tālāk. Aiz manis nāk vēl daži cilvēki, pagriežu galvu, lai paskatītos uz putnu, bet viņš ir prom.
Krēsla pieņemas spēkā, bet trepes nebeidzas. Eju viena tumst sākušo taku, un pēkšņi saule izpeld no mākoņa apakšas. Mazu brīdi, pirms tā atkal nozūd mākonī un jūrā, saule izritina vara grīdassegu pār visu jūru. Vai tam ir nozīme, cik tālu vēl jāieiet un cik tālu esmu nākusi? Putns un saule. Paldies.
Kad izrāde beidzas, krēsla sabiezē. Pēdējais takas posms ved starp priedēm un te ir pavisam spocīgi. Šajā posmā atrodas arī divi slēpņi, bet uzreiz tos neizdodas sataustīt, tāpēc metu mieru. Gan jau būs citi, kurus varēšu pa dienasgaismu samedīt. Beidzot klāt ir augstākais punkts un paklājs ved lejup caur priežu mežu, kas jau ir teju tumšs. Brīdī, kad atgriežos takas sākuma punktā, paskatos pulkstenī. Ir 19:00. Pelnrušķīte, sasodīts.
Civilizācijā esmu atgriezusies, vēl tikai tāds sīkums, kā jātiek līdz hostelim. Kā novēroju, visi pārējie staigātāji šeit ieradušies ar auto. Ienāk prātā doma, kādam palūgt paķert mani, bet nez kāpēc sakautrējos. Sumnee teica, ka stopēšana šeit nav ierasta, neesmu arī redzējusi nevienu stopējošu cilvēku.
Autobusa pieturu atrodu bez problēmām. Vienīgā problēma = pietura ir, bet autobusa nav. Nogaidu vairāk nekā pusstundu – nav! Tikmēr esmu sevi izlamājusi par pirmītējo kautrību, neveiksmīgi mēģinājusi apturēt taksi, apēdusi no brokastīm ietaupītu grauziņu un gandrīz ķērusies klāt redīsam. Nekāda traģēdija jau nav. Hostelis ir 3, 3 km attālumā, skaidrs, ka nepieciešamības spiesta aizietu kājām. Bet nu tik ļoti tā nepieciešamība nespiež, toties noietie 28 000 soļi gan spiež. Pamatā uz nerviem.
Redzu, ka blakus mājas saimniekam kurjers atved ēdienu, eju runāties. Man slēptā doma ir palūgt, lai viņš palīdz man izsaukt taksi. Bet sāku ar to, ka “ser, no bus!”. Laipnais vīrs atnāk līdz pieturai, paburās pa sarakstu, no kura es neko nesaprotu un saka, ka “bus” būšot pēc četrām minūtēm. Tas gan būšot pēdējais, lai nenokavējot. Nu, cerams, ka viņam taisnība. Turpinu stāvēt tumsā un apcerēt dzīvi, līdz no ceļa līkuma iznirst zaļš un gaišs autobuss. Jūtos kā Totoro multfilmā, tik priecīga! Pat, ja šis vizinās mani cauri visai pilsētai otrā virzienā (kā to draudēja internetā aplūkotas maršruta kartes), varēšu būt sēdus un siltumā! Bet nē – šis ved mani taisnā ceļā mājup! Izkāpju pazīstamā pieturā, ieeju 7eleven un nopērku sausos makaronus un vienu alu – šovakar nav ne spēka, ne vēlmes meklēt nopietnākas vakariņas.
Saimnieks vārdu ir turējis, un manas mantas ir noliktas gultas pirmajā stāvā. Iekrītu gultā, atveru alu un kādu brīdi vienkārši sēžu. Tad saņemos bilžu pārkopēšanai, pēc tam dušai. Ūdens atspirdzina, alus nomierina un esmu pat gatava rakstīt (par ko iepriekš stipri šaubījos). Ha, ieraksts galā, kas labi, šoreiz pat ir duka pārlasīt to. Paēst varēs arī rīt.
