Laicīgi aizeju gulēt, laicīgi pieceļos. Salādēju visu somā un eju lejā, lai uzvārītu kafiju un apēstu kaut ko līdzīgu brokastīm. Daži no mājiniekiem ir jau modušies un ielej man tasi melnās dziras no saviem krājumiem. Brokastīs notiesāju 2 sāļos cepumus, 2 zefīrus šokolādē un sauju zemenes – būs mazāk jāstiepj. Vispār somas svars man šoreiz sanācis ideāls – kad tā ir uz muguras, nejūtu nekādu apgrūtinājumu.
Pateicos saimniekiem, atvados no suņiem, un jau pirms deviņiem esmu brīvsolī. Šorīt apkārtne ir saules pielieta un izskatās pavisam jauka, atmiņas par nakti glabā vien kāposti, kuru lapu starpās vēl ir salnas baltums. Čedžu sala visvairāk slavena ar saviem apelsīniem, bet, kā novēroju, te tiek audzēts arī daudz kas cits – kāposti, lielie redīsi, puravi, sīpoli un droši vien vēl kaudze labumu.
Pēc neilgas pastaigas iznāku jūras krastā. Jūra šodien ir mierīga, tikai pa lāgam uzšķiļ kādu vilni ar putu galotni. Pa šosejas malu aizeju līdz vietai, kur jūrā vērojamas vairākas bākas un vēja ģeneratori (kas kartē atzīmēti kā windmill, ha), paejos arī pa gājēju celiņu, kas ved līdz pašai bākai. Apskatījusi to un paisuma iznesos labumus un sliktumus, atgriežos uz ceļa un eju līdz krustojumam, kur kursē autobuss. Mani šodienas plāni bija (un joprojām ir) miglā tīti. Iesākumā biju domājusi virzīties uz salas dienvidiem, bet tagad esmu izdomājusi apskatīt Hallim parku, kas atzīmēts kā vērā ņemama apskates vieta. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka tas būs parasts parks, bet izrādās, tā ir vesela bagātību sala. Lai tiktu iekšā, jāšķiras no 15 000 vonām (teju 11 eiro), tad var sākt izpēti. Arī šai vietā var novērtēt korejiešu rūpes un loģiku. Šāda veida vietās vienmēr mulstu – pa kuriem celiņiem iet, lai kursētu pēc iespējas loģiskāk un arī apskatītu visu. Korejieši vienkārši ir salikuši plāksnītes ar bultiņām un norādēm. Protams, var iet arī citādāk, bet man ļoti patīk šāda palīdzība. Acis ieplešas jau pirmajā tropu augu mājā – milzīgas monsteras, kaktusi, banānkoki, dažnedažādi ziedoši augi un augi ar lapām tik krāsainām kā ziedi. Ieraugot pirmo magnoliju, mana sirds izkūst pavisam – baltie ziedi uz zilo debesu fona izskatās tik neparasti maigi. Farmaceitu pavēlniece Dace Ķikute novēlēja dienu, kad ieraudzīšu ko skaistu – te nu tā ir!
Nosēžos uz kāda no parka soliņiem, lai uzzīmētu pateicības lapu Dacei, pievienojot dažus ar farmāciju saistītus elementus. Korejiešiem nez kāpēc šis skats šķiet aizraujošs un tieku fotografēta gan slepus, gan atklāti. 😊 Pēc tam ceļi ved gar krāšņiem kamēliju krūmiem, Dace, lūdzu, izvēlies, kurš no sveicieniem labāk iet pie sirds! Mīļš paldies par dienu!
Viss lielais parks ir sadalīts zonās. Te ir, piemēram, folkloras ciemats, alas, zālāji un narcišu lauki, bonsai kociņu plejāde, ķiršu koku dārzs utt. Katrā no tiem ir krāšņi skati – izsmalcinātas un krāsu pilnas tulpes, dzeltenu narcišu klēpji, violetu un baltu sniega rožu audzes, Korejas ziemas lazdu ziedēšana. Bonsai dārzā ir daudzas magnolijas, kas mirdz savā baltumā. Tas skaistums ir tik pārpasaulīgs, ka esmu tuvu asarām. Un vēl tā smarža!
Vienā no tropu mājām zem zaļo augu aizkariem sēž maziņš krokodils. Skatos uz to un domāju par savu draudzeni Gunu Bazoni. Nē, nav līdzīga.
Guna man ir pasūtījusi dienu, kurā, citēju: “nobučot eksotisku dzīvu zvēru”. Jā, man ir brīnišķīgi draugi, es zinu. Aizsūtīju pretī pāris pateicības lamuvārdus un teicu, ka nekrologu rakstīs viņa. “Vai zvēram?”, Guna vēlējās precizēt. Nē, man, sasodīts! Nu, tas nebūšot sarežģīti, sākums jau esot gatavs: “Pēc ilgas un grūtas uzdzīves…”. To visu atceros, skatoties uz viltīgo krokodilu, jo aptuveni tā es iztēlojos šo uzdevumu.
Paralēli ziedu vērošanai, visu dienu domāju, ko lai dara ar to sasodīto uzdevumu. Pa ceļam redzu pāvus, no kuriem viens staigā brīvā dabā, varētu šim astes spalvu nobučot. Varētu bučot kaut ko tādu, no kā man nav bail – nu, piemēram, ķirzaku, bet kā tu šo dabūsi rokā, netraumējot rāpuli? Skatos uz kaķiem bez astēm un apsveru – vai tie ir uzskatāmi par eksotiskiem? Ieraugu ceļmalā no augiem savītu ziloni un divas žirafes – tos varbūt varētu uzskatīt par daļēji dzīviem? Man ir izdomāts plāns B – pirms norīšanas nobučot dzīvu austeri, bet nu saprotu, ka Gunai patiktu kas cits. Izdomāju, ka visvieglāk man būtu nobučot bruņurupuci, varbūt es satikšu kādu, kuram tas ir mājdzīvnieks? Piemēram, manai lietuviešu draudzenei tāds ir. Viņš vismaz nepaspēs aizbēgt.
Smejieties vai nē, bet nākamajā siltumnīcā dzīvo bruņurupuči. Pamatā viņi ir savos ūdens baseinos, skaidrs, ka ārā nevilkšu. Vienā malā dzīvo tādi lieli un skaisti rupuči. Kad esmu apgājusi siltumnīcai pa riņķi, redzu, ka vienā malā šim lielo bruņurupuču baseinam nav vispār nekādu norobežojumu, tas ir ļoti sekls un bez ūdens, un viens milzenis ir atnācis līdz pašai malai. Novērošanas kameru nav un citu apmeklētāju arī nē. Vienalga stāvu un minstinos. Noliecos uz zvēra pusi, nē nevar ne tuvu aizsniegt. Ieliekot vienu kāju baseinā, jau ir labāk. Pielieku divus pirkstus pie lūpām un tad viegli pieskaros biezajām bruņām. Tad vēlreiz. Bruņurupucis vispār nebaidās no manas riesta dejas, droši vien šeit viņiem dod ēst. Varbūt tas skaitās, ne? Zane, nemānies. Joprojām nav neviena cilvēka. Tā varētu būt vienīgā reālā iespēja izpildīt šo uzdevumu. Ielieku vēlreiz kāju baseinā un noliecos līdz lielajai mugurai, viegli pieskaroties ar lūpām. Darīts! Guna, ja tagad man būs bruņurupuču mēris vai visā Korejā izzudīs bruņurupuči…
“Fu, fu, fu, bučot visādiem svētajiem kājas!”, atceros fragmentu no Darela grāmatas un domāju, ka es arī saņemtu līdzīgu vērtējumu. Labi, galvenais, ka uzdevums izpildīts, paldies, Guna! Šoreiz sakrīt arī divi uzdevumi vienā dienā, bet Dacei es šodienu jau biju veltījusi domās un darbos, savukārt, Gunas uzdevums pats atnāca. Tā kā abas labās dvēseles ir pazīstamas, ceru, ka neļaunosies satikties vienā manā dienā!
Ā, vēl parkā gadījās kāds jauks atgadījums. Ieraugot pirmos apelsīnu kokus, protams, sie-sie-kala bija līdz zemei, bet skaidra lieta, ka šādā vietā apelsīnus nevar zagt (tikai bruņurupučus bučot). Tā nu kādā no parka celiņiem biju aizrāvusies ar pāvu vērošanu, kad pēdējā brīdī pamanīju parka darbinieci, kura man sniedza lielu mandarīnu! Nomizoju un nošņakstināju ar prieku! Gamsahabnida!
Biju domāju parku apskatīt stundas laikā, bet sabiju tur trīs ar pusi! Nu jau ir klāt pusdienlaiks, bet pirms ieturēšanās gribu vēl pabāzt degunu pludmalē, kas pa autobusa logu izskatījās varen labi. Tuvumā tā izskatās vēl labāk! Dzidri zils ūdens dažādos toņos, baltas smiltis, skulptūras. Eju un priecājos! Par godu saulei un vējam, uzziežu uz deguna pretiedeguma krēmu, lai vakarā nav pārsteigums uz sejas. Brīdi soļojusi gar ūdens malu, griežos iekšā pilsētiņā, lai papusdienotu. No ēdienkartes mani uzrunā jūras velšu virums, to arī pasūtu.
Uzlieku lādēt visas elektroierīces, kas pēc lielās bildēšanas ir krietni sagurušas, un ķeros pie ēdiena. Mums ierastās jūras veltes, piemēram, mīdijas un garneles, papildina trīs prāvji krabju gabali un visādi dīvaini elementi. Mana cīņa ar krabjiem nav diez ko vienlīdzīga. Kā cilvēks, kurš lielāko daļu dzīves pazinis vien tikai nosaukumā līdzīgās krabju nūjiņas, es īsti nemāku ēst šādas jūras veltes. Ja mani filmētu, tad droši vien iznāktu uzskates materiāls bērniem “tā ieturas mežoņi”, bikses izskatās tā, ka dušā vakarā iesim kopā, bet galds – it kā es to krabi stundu būtu ķērusi un žmiegusi. Kad izeju no kafejnīcas un ieskatos pulkstenī, tālu no patiesības neesmu – manas pusdienas tiešām ilgušas teju stundu.
Nu jau ir trīs dienā, ko lai dara? Varētu jau braukt uz nākamajām naktsmājām (kuru man joprojām nav) vai arī kaut ko vēl apskatīt? Esmu sapratusi, ka google maps uz šīs salas darbojas savā meldiņā. Maršrutu vēl šis māk uzzīmēt (ar dažādām sekmēm), bet autobusu atiešanas laikus gan nesaprot. Aizbraucu līdz pieturai, no kuras teorētiski iet autobuss uz Čedžu salas modernās mākslas muzeju un nolemju – ja man vajadzīgais autobuss nāks tuvākajā laikā – braukšu, ja nē – sēdīšos jau pazīstamajā 202. busā un laidīšu gar piekrasti tālāk. Brīnumainā kārtā vajadzīgais autobuss parādās, un braucu iekšzemē. Bez aizķeršanās izkāpju muzeja pieturā un eju to lūkoties. Vispirms nonāku pagalmā ar dažām dīvainām skulptūrām, tad pa kādām sānu durvīm tieku arī izstāžu zālē. Pašās beigās uzskrienu kasei, izrādās, te ir neliela ieejas maksa. Nu, varēju arī nebraukt, pie sevis domāju un eju pa teritoriju tālāk. Tur uzskrienu modernai ēkai, uz kuras ir uzrunājošs plakāts. Jāiet skatīties, kas iekšā! O, tas jau ir kas interesantāks – visa ēka ir viena ekspozīciju zāle, kur tiek demonstrētas animētas gleznas, bet tas notiek gan uz sienām, gan grīdas, gan griestiem – diezgan iespaidīgi. Pēc gabaliņa ieklīstu vēl vienā mazā muzeja ēkā, bet pēc tam privātā galerijā, kuras saimniece par nedaudz runā angliski. Šeit redzamās gleznas man patīk vislabāk – tās visas caurvij “Dievs un Čedžu” tēma, un tās ir lakoniskas, sirsnīgas, skaistas.
Pateicos saimniecei un lecu iekšā atpakaļceļa autobusā, kas brīnumainā kārtā parādās uzreiz, kolīdz iznāku no galerijas. Esmu vienīgais pasažieris un konduktore (pirmo reizi redzu Korejā tādu), ilgi domā, ar kuru autobusu man vajadzētu doties tālāk, līdz paziņo, ka ar 513. Nonākot nākamajā pieturā redzu, ka 513. autobuss tablo vēl nerādās, bet toties drīz būs 512. Iemetusi google meklētājā tā maršruta karti, secinu, ka tas iet aptuveni pareizā virzienā, pēdējos kilometrus noiešu kājām.
Nobraucu ar šo autobusu tik tālu, cik man tas der, un saulrietā izkāpju šosejas malā. Nu ok, vēl jāiet teju 3 km, bet lielākoties no kalna uz leju, gan jau paspēšu galā tikt gaismā. Ceļa malās smird rapši, ļaudis novāc kāpostus, viļņojas bezgalīgi puravu lauki un apelsīnu birzis. Pie tām ir arī veikaliņi, kur tirgo ražu, bet uz sētas akmeņiem vietām saliktas apelsīnu kaudzes, kuras es tulkoju – ņem un cienājies. Paņemu vienu un pagaršoju – ēdams, bet skābs. Tad laikam tās kaudzes jāuztver kā dekorācijas.
Līdz ar krēslu nonāku pie lēta hosteļa, kuru esmu nolūkojusi internetā, bet neesmu rezervējusi. Ieeju recepcijā, bet tur neviena nav. Hmm, varbūt ir tik ļoti dziļa nesezona, ka vieta nestrādā? Kamēr es virpinu šādas domas, uzrodas iesākumā viena cita iemītniece un pēc tam arī hosteļa saimnieks. Jā, protams, varu palikt un maksāt pa tiešo. Lieliski, tieku pie gultasvietas par nepilniem 11 eiro. Šovakar gan būs īstas kojas, jo esam četras meitenes istabā, man pat būs jāguļ augšstāvā, bet neko darīt.
Nolikusi mantas, eju medīt vakariņas. Pusdienas jau sen izstaigātas šodienas 27 000 soļos. Nolūkoju vietu, kurā ieturas vietējie, un skatos uz viņu priekšā esošajiem šķīvjiem. Visi ēd jūras veltes, kuras šodien man vairs nekārojas. Tomēr izskatās, ka šī ir jūras ēdienu vietu, tāpēc pasūtu pirmo, ko atpazīstu – ceptu makreli. Kad zivi atnes, saprotu, ka ar to galā netikšu. Apēdu pusi, otru palūdzu iesaiņot līdzi brokastīm. Tad gan aši atpakaļ uz hosteli rakstīt. Tā kā istabiņā nav ērtu rakstīšanas apstākļu, ieņemu vietu uzņemšanas telpā. Telpa, kas iesākumā šķita nemīlīga, pēc vairāku stundu rakstīšanas šķiet tīri jauka. Labi, tagad gan dodos uz dusu.
Aelita
Vienreizējs skaistums un košums! Paldies! 🙂