No rīta sašķiroju visu savu mantību divās kaudzēs – viena paliks manā koferī pie Sunmee, otra nonāks mugursomā un turpinās ceļot ar mani. Silti atvados no siltā Sunmee dzīvoklīša, kurā atgriezīšos marta beigās, īsi pirms došanās mājās. Veļu somu plecos, un braucam abas kopā uz centru. Sunmee grib man parādīt vēl vienu tirgu, tur arī paēdīsim brokastis.
Aiz autobusa loga zib ēkas un ainavas, kuras jau atpazīstu – sekas tam, ka esmu šeit sabijusi teju divas nedēļas. Seulā varētu mierīgi pavadīt visu mēnesi, i tad nepietiktu laika visu daudzo muzeju un citu atrakciju apmeklējumam.
Izkāpjam centrā un ejam pa tirgu, rokas sabāzušas kabatās. Šodien ir saulains, arī vējš ir mazinājies, tomēr ir ļoti auksti. Pie pirmās izdevības, šaujam iekšā tirgus kafejnīcā – Sunmee grib, lai pirms prombraukšanas nogaršoju daļu no šeit pieejamo zivju klāsta.
Zivs mērcē ir pārāk asa manai gaumei, bet ceptās zivis garšo perfekti. Līdzīgi kā vakar, preparējot vistu, arī šodien palūdzu dakšiņu. Lai arī ar irbulīšiem nu jau apejos tīri pārliecinoši (Sunmee brāļasieva par to bija visai izbrīnīta), ar dakšiņu sadalīt zivi tomēr ir ievērojami efektīvāk.
Paēdušas, turpinām inspicēt tirgu, šo to pat iegādājamies. Piemēram, kilograms zemeņu šobrīd maksā 3000 vonas jeb 2,16 eur.
Seulas stacijā esam laikus, piesēžam vēl uz atvadu kafiju un bulciņu. No ārpuses necilā bulciņa ir īsts pārsteigums, jo iekšā slēpj tonnu krēma un pupiņu mērci (pupiņas šie pievienot pie daudziem saldumiem) – pievaram vienu bulciņu uz pusēm.
Pievienoju transporta kartei vēl 30000 vonas (21 eur) un esmu gatava doties uz lidostu. Braucam ar vienu metro – Sunmee izkāpj man tik pazīstamajā Hongik University pieturā, es braucu tālāk uz Gimpo lidostu. Nu tā, laiks Sunmee labvēlībā ir beidzies, tagad atkal ar visu būs jātiek galā pašai. Protams, draudzene ir piekodinājusi, ka jebkuru problēmu gadījumā varu viņai zvanīt vai rakstīt. Mīļš paldies par šo lielisko laiku Seulā, Sunmee!
Lai arī Sunmee sacīja, ka Gimpo lidosta ir neliela un pilnīgi pietiks, ja ieradīšos tajā stundu pirms lidojuma, tomēr esmu šeit jau divas stundas iepriekš. Tā kā man neizdevās pašai nopirkt lidojuma biļeti (vienai aviokompānijai nevarēja izvēlēties Latvijas telefona numuru, otrai nepatika mana bankas karte), rezervāciju veica Sunmee, un vienīgais apliecinājums tam ir divi e-pasti manā pastkastē korejiešu valodā. Attiecīgi man gribas rezerves laiku, ja nu vajadzēs risināt kādu negaidītu problēmu. Bet viss notiek gludi, man pat izdodas tikt pie iekāpšanas kartes pašreģistrācijas aparātā. Esmu pie vārtiem laicīgi un, graužot zemenes, varu mierīgi parakstīt.
Kad teicu korejiešiem, ka plānoju doties uz viņu zemes dienvidiem ar autobusu, visi brīnījās – lidot taču ir daudz ātrāk. Uz kontinentu droši vien arī būtu braukusi ar autobusu, lai vairāk neredzētu, bet Jeju tomēr ir sala, attiecīgi būtu jāizmanto vēl arī prāmis. Īsāk sakot, nolēmu turp lidot ar lidmašīnu (biļete maksā aptuveni 20 eiro), bet atpakaļ kulties ar prāmi un busiem.
Paredzētajā laikā klāt ir lidmašīna un nepilnā stundā aizvizina mūs 450 kilometrus uz dienvidiem. Izkāpjot no lidmašīnas, nekāda dienvidu sajūta nepārņem – arī šeit ir auksti. Laikam pāri visai Korejai šobrīd veļas aukstuma vilnis. Izejot no lidostas un ievadot googlemaps savu palikšanas vietas adresi, samulstu. To, ka būs jābrauc 2 stundas, zināju iepriekš, bet tas, ka nākamais autobuss jāgaida teju pusotru stundu, gan man ir jaunums. Labi, iešu aprunāties uz lidostas tūrisma informācijas centru par šo jautājumu. Parādu meitenei viesu nama adresi, viņa mirkli paburas datorā un tad paziņo, ka uz šo vietu autobusi neiet, jāņem taksis. Pēkšņi man google piedāvājums vairs nešķiet tik slikts. Parādu meitenei google ideju un viņa, atkal brīdi padzīvojusies datorā, atzīst, ka tā var, bet galā būšot jāiet ar kājām veselas 15 minūtes. Mīļo pasaulīt, tik vien tā bēda. Meitene iesaka no lidostas aizbraukt uz autoostu, tur arī būšot man nepieciešamais – 202. autobuss.
Labi, aizbraucu līdz autoostai, paskatos pieturā izliktajā sarakstā, autobuss tiešām minēts un nākšot pēc 6 minūtēm. Kamēr stāvu un skatos, pamanu uzrakstu, ka virkni autobusu, ieskaitot manējo, jāiet gaidīt autoostas iekštelpās. Hmm, bet kāpēc tad šajā pieturā minēts numurs un saraksts? Netieku gudra. Pajautāju kādai jaunai meitenei, vai šeit pietur 202. autobuss. Viņa paskatās uz sarakstu un saka, ka jā. Labi, turpinu gaidīt. Pēc dažām minūtēm, uzrunātā meitene pienāk pie manis un māj, lai eju līdzi. Ieejam autoostā un izrādās, ka otrpus ēkai noslēpusies platformu rinda. Ahā! 202. autobuss tai brīdī aiztaisa durvis un sāk braukt. Ar vienu roku māju paldies meitenei, ar otru šoferim, lai apstājas. To viņš arī dara un drīz vien iekrītu sēdeklī, fū. Varēšu baudīt braucienu 81 pieturas un 2 stundu garumā. Kā jau biju nodomājusi, pusi ceļa veicam gaismā, otru pusi – tumsā. Braucu un zīlēju, nez kā izskatīsies mans rajons. Varbūt pietura būs vientuļu lauku vidū, varbūt ir cerība uz nelielu pilsētiņu.
Patiesība izrādās kaut kur pa vidu. Pilsētas te nav, bet galīga vientulība arī nē. Eju pa tādu kā privātmāju rajonu, pa ceļam satiekot ziedošu magnoliju krūmu un baltu kaķi ar melnu asti.
Pēc nepilnām piecpadsmit minūtēm esmu ieradusies vietā, kurā pēc google domām būtu jābūt manai naktsmītnei. Neviena ēka neatgādina bildē redzēto viesu namu. Un pie visa – briesmīgi vajag uz krūmiem. It kā tie šeit būtu, bet nu negribētos savu viesošanos salā atklāt gluži šādā manierē. Eju uz dullo virzienā, kur pēc manas saprašanas varētu būt naktsmājas, līdz ieraugu kādu gaišāku māju un tai blakus esošu stikla namiņu, kurā ir bariņš korejiešu. Labi, iešu pavaicāt ceļu un palūgšu iespēju apmeklēt tualeti. Kad ieeju mājas pagalmā, saprotu, ka šī ēka gan atgādina Booking profilā redzēto. Pagalmā iznāk korejietis, lai apliecinātu, ka esmu ieradusies pareizi. Viņš pavada mani uz istabiņu otrā stāvā. Lai arī esmu rezervējusi palikšanu meiteņu kojās, šajā laikā te ir pustukšs, attiecīgi man būs privāta istabiņa.
Nolieku somu, atrisinu samilzušo jautājumu un esmu gatava kaut ko uzēst. Man somā vel mētājas sauso nūdeļu bundža no pirmās dienas, iešu apēst tās saturu. Pieklauvēju pie stikla namiņa durvīm un jautāju, vai šeit var dabūt karstu ūdeni. Jā, viens no jauniešiem paņem manu kārbu un rāda, lai sēžos pie galda. Vairums klātesošo ir vietējie, bet divi korejieši šeit paliek pa nakti kā ciemiņi.
Viņi vienīgie arī nedaudz runā angliski un var iztulkot manis sacīto pārējiem. Tieku gan pie savām asajām nūdelēm, gan aicinājumu nogaršot viņu vārīto zupu, kas, protams, ir pulka gardāka. Pateicos par vakariņām un dodos rakstīt. Nav ne jausmas, kur došos rīt.
