Sametu mantas somā un atkal pārceļos stāvu zemāk pie Sunmee – ir sestdienas vakars, kad Airbnb ir vispieprasītākais, šonakt dzīvoklis ir izīrēts. Brokastīs Sunmee atnes no piemājas ēdienu vagoniņa rietumu stila sviestmaizes, kā arī biešu sulu un burkānu-tomātu sulu. Sniedzot man sulu, viņa saka: “Mums jāēd vairāk dārzeņu!”. Ieturējušās un katra paveikusi savu rīta darbus, kāpjam metro un braucam uz Seulas piepilsētu Suwon, kas ir slavena ar savu pili.
Kad izkāpjam stacijā, saku Sunmee, ka vieta man atgādina kādu Seulas rajonu, nevis nelielu pilsētiņu. Draudzene paskaidro, ka šis ir viens no Seulas guļamrajoniem, kur cilvēki dzīvo, bet katru dienu dodas strādāt uz galvaspilsētu. Iesēžamies autobusā, kas ir ļoti pilns un sakarsuši braucam uz pili. Čukstu Sunmee, ka šeit ir gandrīz dzinbdzibā. Izkāpjam no autobusa pieturu ātrāk un paejamies pa ielu, apskatot tās malā esošās bodītes – cenas ir nedaudz zemākas nekā Seulā.
Pienākam pie pils divos dienā, laikā, kad tur notiek karaļa aizsargu kaujas demonstrējumi. Spožās bruņās tērpti vīri lec pa gaisu, krusto zobenus un pīķus, cērt bambusus. Publika tik ik pa brīdim noelšas “ohhhwowww!”.
Kad demonstrējumi ir galā, performances varoņi saņem aplausus un tad nostājas gar laukuma malām – šis ir brīdis, kad jebkurš interesents var pienākt un nobildēties kopā. Eh, kāpēc ne.
Tā kā uz biļešu kasi pēc priekšnesuma ir gara rinda, aizejam paklīst pa pilsētu un paēst pusdienas. Lai arī šeit netrūkst kafejnīcu, lai tiktu pie ēdiena ir jāpierakstās rindā. Pierakstāmies vienā, kurā mums patīk ēdiena izskats un ejam atkal pastaigāties. Arī šeit apkārt pilsētai ir aizsargmūris, gar kuru izveidota pastaigu taka. Uz tās arī saņemam ziņu, ka pienākusi mūsu rinda. Sunmee raizējas, ka būsim to palaidušas garām, jo atrodamies patālu no kafejnīcas, bet es saku, ka, redzot izbadējušos skatienus, viesmīle mums neatteiks. Taisnība ir kaut kur pa vidu. Atnākot uz kafejnīcu, visi galdiņi ir aizņemti, bet viesmīle apsola, ka pirmais, kas atbrīvosies, būs mūsējais. Tā arī notiek. Drīz mūsu priekšā kūp divas bļodiņas, kas aši pazūd izsalkušajos vēderos.
Tad gan dodamies iepazīt pili. Ieejas maksa šeit ir pavisam simboliska – 1500 vonas (1 eiro ar centiem). Pirmais skaistais skats paveras jau uzreiz pēc ienākšanas pils pagalmā. Aizvējā esošie augļu kociņi ir uzziedējuši! Iesākumā sabildējam tos, tad dodamies ložņāt pa daudzajiem mazajiem iekšpagalmiem un ēkām. Par šodienu saku paldies kādai jaukai anonīmai lasītājai K.
Aiz pils kompleksa atrodas neliels uzkalniņš, kurā var uzrāpties. Pēc maza šaubu brīža (manas kājas pēc vakardienas ir diezgan jūtīgas uz kāpšanu), rāpjamies augšā. Un labi, ka uzrāpāmies, jo no kalna paveras brīnumains skatus uz pils ēku jumtiem. Gana priecājušās par to, kāpjam lejā un turpinām pils apskati. Šeit apgrozās pamatā vietējie, arī hanbok tērptus cilvēkus nemana. Tikai pašās beigās satiekam kādu ģimeni, kuru bērni ir tērpušies šajā rotā.
Pēc pils izstaigāšanas dodamies iedzert tradicionālu korejiešu tēju daechucha, kas sastāv no jujube augļiem, invera, kanēļa, riekstiem un virknes šeit augošu ārstniecības augu sastāvdaļām. Garšo kā klepus zāles, bet man patīk! Sunmee nebeidz vien uzskaitīt tējas efektus – tā uzlabo imunitāti, pazemina cukura līmeni asinīs, novērš brīvo radikāļu kaitējumu, palīdz labāk gulēt un tā joprojām.
Lēnāk sāk krēslot, tāpēc, padzērušas tēju, ejam uz aizsargmūra taku, lai pavērtos uz naksnīgo pilsētu. Šoreiz nonākam pie takas vietā, kur jākāpj krietns gabals pa trepēm augšup. Sunmee piedāvā iet uz citu vietu, bet saku, ka nekas – gan jau lēnītēm uzrāpšos. Tā nu ik pēc posmiņa apstājoties, augšā tiekam un tad jau taka vijas horizontāli. Turpinām pastaigu, skatoties kā satumst un tad atkal iemirdzas pilsēta. Īpaši skaisti pilsēta izskatās vietās, kur izgaismots mūris un tā torņi.
Mums vēl jāpaspēj uz vakariņām ar Sunmee ģimeni, tad nu drīz sākam soļot autobusa pieturas virzienā. Sunmee brālis ar sievu un abām atvasēm dzīvo no Seulas uz šo pusi, tāpēc, lai tiktu līdz satikšanās vietai, braucam ar diviem autobusiem, kas tā traucas uz priekšu, it kā šoferis kavētu savas kāzas. Sunmee arī brīnās – parasti autobusa šoferi brauc rāmi, asāks stils biežāk sastopams taksistu vidū.
Esam norunājušas satikties ar ģimeni restorānā netālu no viņu dzīvesvietas. Esam klāt pirmās, pasūtam maltīti un drīz jau pa durvīm ienāk arī Sunmee mīļie cilvēki. Skatoties uz abiem bērniem, man ir sajūta, ka pazīstu viņus. Esmu redzējusi Sunmee fotogrāfijās sociālajos tīklos, kā viņi mainās vairāk nekā piecu gadu laikā. Sasveicināmies, un tad Sunmee tulko mūsu sarunas, īpaši ar mani komunicēt vēlas mazā Hyeonseo. Viņa ik pa laikam paprasa kādu vārdu Sunmee, tad to skaļi paziņo man. Rezumējums – es esmu diezgan “beautiful”, par ko lielākoties jāpateicas manam garajam degunam. Brāļadēls Hyeonsu vairāk pievērsies telefonam, lai gan ikdienā viņš to daudz neredzot, jo ir aizņemts teikvando mācībās, skolā un citās nodarbēs. Vakariņās ēdam cūkgaļu, kas mūsu nācijai nav nekas pārsteidzošs, bet pašās beigās gan ir interesants ēdiens – makarona ledus zupa! Hyeonseo atjautīgo ēd makaronus, nogriežot tos, kas karājas ārpus dakšiņas, ar šķērēm. Vispār šķēres šādā mielastā tiek bieži lietotas, lai sadalītu jebkuru no ēdienas sastāvdaļām mazākos gabaliņos. Pateicos ģimenei par iespēju satikties, un uzsākam mājupceļu.
Izkāpjot no metro piemājas stacijā, redzam uz ielas vairāk cilvēku nekā parasti. Ir ļoti silts sestdienas vakars un visa Seula, īpaši tās jaunā paaudze, ir izgājusi ielās. “Gribi iet mājās ar līkumu?”, Sunmee jautā, bet es papurinu galvu. Pēc piesātinātās dienas ķermenis ilgojas atlaisties spilvenos.
