“Ir lietaina diena aiz loga / Lēnām piezogas skumjas /Un mani ciemiņi atkal ir aizdambējuši tualeti”, skatoties tālumā, paziņo Sunmee. Zini, izklausās pēc dzejas vai dziesmas sākuma, saku viņai un smejamies abas. Sākumā brīnījos, kāpēc, ienākot Sunmee Airbnb dzīvoklī, visur ir salīmēti paziņojumi, ko darīt un nedarīt. “Zane, tu nevari iedomāties, ko tik ciemiņi nesadomā te darīt. Pēc katra šāda notikuma, norāžu saraksts kļūst garāks. Pirms dažiem gadiem man nebija neviena uzraksta dzīvoklī, bet tagad to ir vesela virkne,” Sunmee paskaidroja. Piemēram, tualetes podos nonākot mitrās salvetes, kauli, apjomīgas ēdienu paliekas un citi “labumi”, kas ātri vien izraisa aizdambēšanos. “Santehniķis ir gandrīz mans ģimenes draugs,” Sunmee ironizē. Katrs šāds izsaukums maksā ap 100 eiro, tāpēc Sunmee labprāt viņam tomēr nezvanītu pārāk bieži.
No rīta ražīgi parakstu, tad apēdam brokastīs Sunmee mammas sarūpētos labumus, un dodamies katra savās lietās. Sunmee – uz randiņu ar santehniķi, es – ar korejiešu tradicionālās medicīnas ārsti, kuru vēlos nointervēt plašākam skatījumam uz šīs valsts medicīnas jomu.
Izeju no mājas un nonāku metro stacijā bez aizķeršanās. Pirmo reizi neizmantoju telefona palīdzību, jo esmu iegaumējusi apkārtnes mazās ieliņas un to pagriezienus. Gala stacijā ierodos pusstundu ātrāk, atliek vēl laiks padzert kafiju un apdomāt jautājumus.
Norunātajā laikā satieku pie metro izejas ārstes vīru, kurš mani pavada līdz tuvējo dzīvojamo ēku kompleksa pirmajam stāvam. Tur atrodas neliela kafejnīca, kurā tieku nosēdināta kopā ar tasi tējas. Tad viņš aiziet uz dzīvokli un pēc brīža lejā nonāk sieva, ar kuru vēlos aprunāties. Šī rokāde notiek tāpēc, ka mājās ir pusgadu jauns mazulis, kuru abi pieskata uz maiņām. Smalkā sieviete ir gatava veltīt man laiku brīvdienā, par ko esmu ļoti pateicīga. Mūsu saruna var notikt, pateicoties google translate spēkam, kurš ik pa laikam iesaistās sarunā. Lai arī kā, interesējošās lietas noskaidroju un, pateikusies par sarunu, dodos uz metro, lai atlikušo dienas daļu pavadītu Nacionālajā muzejā.
Esmu lepna, ka izdodas atrast pareizo metro, lai arī tam nav norādīts numurs, vien nosaukums korejiešu mēlē. Esmu jau mazliet pieradusi pie korejiešu burtiem un atšķiru noteiktus vārdus. Pirmais vārds, kuru iemācījos atpazīt, bija aptieka :).
Nacionālais muzejs pa gabalu izskatās satriecoši. Moderno ēku papildina šodienas laikapstākļi, pievienodami fonam saules apmirdzētus lietus mākoņus. Šodien ir arī vējains, tāpēc priecājos nonākt muzeja siltumā.
Saprotu, ka manā rīcībā ir nieka pusotra stunda, kas šāda izmēra muzejam ir tīrais izsmiekls. Bet, labāk tik, nekā necik. Tā nu ašā solī līkumoju pa ekspozīcijām, piestājot pie skaidrojuma par tēmām, kas mani padziļināti interesē, vai neparastākiem priekšmetiem. Vēsturiskos priekšmetus papildina arī mūsdienu kopijas, kuras var droši apčamdīt, kā arī digitālie risinājumi. VR zāle līdz vakaram jau ir rezervēta, bet ekrānos redzamie stāsti palīdz saprast vienu vai otru tēmu. Ilgāk pavēroju video, kuros fiksēts podnieka darba process, kā arī stāsts par kaligrāfiju.
Apskatu, ko vien varu, un dodos prom sešos – laikā, kad muzejs tiek slēgts. Līdz mājām ir dažas metro pieturas, un pie norunātās metro izejas jau mani gaida Sumee, jādodas vakariņās. “Kā tava intervija?”, prasa Sunmee. Īsumā izstāstu, kā gāja. “Un, kā tavas trubas?”, prasu pretī. O, šoreiz podā bērni sametuši mitrās salvetes kopā ar palieliem lego klučiem.
Noskaidrojušas svarīgāko viena par otras dienas norisēm, ejam uz vakariņu vietu. Vējš ir tik stiprs, ka kapuces neturas galvā. Tik grūti saprast, ka vēl vakar bijām nosvīdušas plānā krekliņā un šodien ir auksti džemperī un āra jakā – viltīgais pavasaris!
Šovakar ēdīsim cāļa zupu ar ženšeņa sakni. Palielā metāla podiņā dabūts iekšā vesels neliels cālis, kas pildīts ar rīsiem un žeņšeņa saknes piedevu. Klāt ierastie kimči, sīpoli, ķiploki, zaļie pipari un mērce.
Arī šoreiz buljons iesākumā šķiet pliekans, bet Sunmee stāsta, ka Korejā šādi ēdieni bieži tiek servēti ar minimālām garšvielām, katrs var sāli un piparus piebērt atbilstoši savai gaumei. Izrādās, ka līdzīgi bijis jārīkojas ar viņdien pasniegto pliekano liellopu buljonu. Oh, well. Pēc garšvielu pievienošanas viss garšo lieliski un nokopjam bļodiņas tīras. Lai arī iesākumā bija doma par garāku vakara pastaigu, esam to atmetušas dēļ spēcīgā vēja. Ceru, ka šonakt šis būs izplosījies, jo rīt beidzot došos ceļā – pievakarē paredzēts lidojums.
