Pēc brokastīm Sunmee sapako man pārgājienam dažus korejiešu našķus. Atgriežos notikuma vietā, kur biju pirms vairākām dienām saulrietā. Tagad ir 11 no rīta, saule silda un aizvējā pat karsē. Iesākumā metu loku lokus pa parku, pamatā kāpelējot augšā un lejā, līdz nonāku pie Seulas pilsētas sienas jeb aizsargmūra, kas pilsētu no iebrukumiem sargājusi vairāk nekā 600 gadus. Pārgājienu maršruts ved visapkārt Seulai, šodien noiešu vien mazu gabaliņu no tā. Bugaksan kalna taka pilnībā publikai atvērta pirms dažiem gadiem, dokumentu pārbaude šīs vietas apmeklētājiem atcelta vien 2019. gadā. Tas tamdēļ, ka tuvumā atrodas militārā infrastruktūra. Šeit nedrīkst filmēt vai lidināt dronus, dažviet arī fotografēt. Novērošanas kameras, kuru Seulā netrūkt, šeit ir pie katra staba.
Mana pirmā pietura ir Malbawi informācijas centrs, kurā laimīgā kārtā ir labierīcības. Latvijā būtu iebridusi jebkuros krūmos pa ceļam, bet ar šo novērošanas kameru koncentrāciju kaut kā neomulīgi to šeit darīt. Tualetē piestiprināts uzskatāms lūgums nemest papīru podā, jo tas negaršo mikroorganismiem.
Turpinu ceļu un, pūšoties kārtējo trepju vidū, domāju – cik labi, ka Sunmee bija jāstrādā, un viņa šodien nav kopā ar mani. Šī ir trepju karaļvalsts un jūs jau zināt, kā man ir ar tām trepēm. Tā nu lēnā garā čunčinu augšā, un divās stundās sačunčinu nieka 5000 soļus. Fonā kāds putns visu laiku ņirgājas – “ha-ha-ha”, aptuveni tādā pašā torņkārtā kā pirts masiere.
Ap pusdienas laiku esmu Bugaksan kalna galā – tā augstums ir 342 metri, tāds vietējais Gaiziņš. Piesēžu, lai atpūstos un noēstu pusdienu saldumus. Šeit piestāj arī citi soļotāji, kuru šajā siltajā dienā (šodien +21) nav mazums. Vairums cenšas uzkāpties arī uz liela akmens, lai nobildētos. Saņemu vairākus lūgumus nobildēt uz akmens stāvošos ļaudis, ko labprāt arī daru. Viens mollīgs korejietis, pateicībā par šo pakalpojumu, piešķir sēklu batoniņu – paldies! Es izvēlos nobildēties pie kalna augstuma atzīmes.
Atpūtusies un stiprinājusies, turpinu ceļu. Tagad tas, laimīgā kārtā, iet lejup. Ja pirms tam domāju, ka varbūt no otras puses kalnā būtu vieglāks kāpiens, tad tagad skaidri redzu, ka nē. Ar retiem izņēmumiem, šī kalna nogāzē ir tikai trepes. Lai arī uz leju kāpt man ir daudzkārt vieglāk, kādā brīdī jūtu, ka kāju muskuļi sāk trīcēt no slodzes. Sosodīts, rīt droši vien nevarēšu pakustēties.
Kādā brīdī beidzas kalnu skati, un taka ir nolaidusies ikdienas līmenī. Ja pirms tam šķita, ka aizkāpšu arī līdz Ingwangsan kalnam, tagad saprotu, ka šodien tas nebūtu gudri. Aplūkoju Changuimun vārtus un soļoju vien uz autobusu. Pieturas nosaukumā minēts literatūras muzejs, tas nozīmē, ka tam jābūt kaut kur tuvumā. Paskatos kartē, un izrādās, ka es stāvu tieši muzeja ēkas priekšā. Ja reiz liktenis un kājas šurp atnesušas, jāiet tas aplūkot.
Muzejs ir veltīts dzejniekam Yoon Dong-Ju, kurš kopā ar savu literāro draugu dzīvojis šajā rajonā un bieži kāpis Ingwangsan kalnā (tajā, kurā es neuzkāpu) pēc iedvesmas. Līdztekus dzejnieka dzīvesstāstam un darbiem, ekspozīcija ierīkota arī bijušā ūdens rezervuārā. “Sūkņa stacija piedod spiedienu ūdens plūsmai, lai tā atkal tecētu spēcīgi. Līdzīgi Yoon Dong-Ju dzeja uzmundrina no pasaules notikumiem nogurušas dvēseles, lai pamodinātu to spēku un tīrību,” teikts šīs vietas izziņas materiālā. Tas arī ir vienīgais, kas šai vietā ir angliski, tāpēc, uzmetusi aci telpām un nosolījusies sev pameklēt kādu viņa dzejoli angliski, dodos tālāk.
Esmu atzīmējusi kartē apskates punktu “Jogyesa templis”. Izkāpju no autobusa un redzu visapkārt veikaliņus ar budismam raksturīgām precēm, tātad templim jābūt tuvumā. Paskatos kartē, jā, templis ir gabaliņu atpakaļ. Sekojot norādēm, aizeju nedaudz šķērsām un ienāku tempļa teritorijā no sāniem. Man šķiet, esmu nonākusi citā pasaulē. Betona džungļu vidū piepeši uznirusi krāsu un miera sala. Tempļa priekšā aug mazām papīra laternām rotāts koks un visapkārt tam iekārts krāsainu laternu jumts. No blakus ēkas skan budistu lūgšanas, kūp vīraks un cilvēki, sakļāvuši plaukstas, lēnām staigā apkārt. Iesākumā apbrīnoju laternu krāsaino pasauli, tad noauju kājas un ieeju templī, kur svētību dod trīs zeltīti Budas. Paņemu vienu no spilveniem, nosēžos maliņā un brīdi paesu klusumā. Kad atveru acis, saprotu, ka laikam esmu nosēdusies nepareizā zonā, jo lielākoties šeit cilvēki atnāk, paklanās uz visām pusēm un iet tālāk. Pieceļos, izstaigāju templi un izeju vēl apbrīnot pārējās ēkas. Brīnišķīga vieta, patiešām.
Tādā apgarotā noskaņojumā nolemju pirms mājupceļa vēl ieskriet Seulas mākslas muzejā. Priecājos, ka tas ir neliels un laiska izstāžu apskate aizņem aptuveni stundu. No visa redzētā mani visvairāk uzrunā korejiešu mākslinieces Chun Kyung-ja darbi. Tā ir vienīgā ekspozīcija, kurā nedrīkst fotografēt, bet varat ierakstīt viņas vārdu google un palūkoties darbus – man tie šķiet ļoti jutekliski un uzrunājoši.
Kad izeju no muzeja, sāk krēslot. Vēl aizvien ir silts, daba atrodas tajā pirms pavasara noskaņā, kad mušas vēl nav pamodušās un pumpuri vairs nevar savaldīties. Tālumā uz ielas kāds jauns puisis spēlē vijoli, ievijot pavasara gaisā smeldzes noti. Sailgojos pēc ugunskurā degošu lapu smaržas. Zinu, ka nav ekoloģiski, bet ar šo smaržu man saistās pavasaris. Kad vakarā, pēc žagaru un pērno lapu grābšanas, tu apsēdies dārzā pie gruzdošā čužu ugunskura, iemalko tikko no koka nākušu bērzu sulu, un saproti, ka tūlīt viss dīgs un augs, zeme būs iesilusi un būs darba pilnas rokas. Mušas vēl nav modušās un pumpuri vairs nevar savaldīties.
Autobuss mani aizvizina mājās un, nolikusi somu “savā” dzīvoklī, eju pie Sunmee vakariņās. Sametam uz pannas vakardienas sēņu pārpalikumus, uzsintezējam salātus, pievienojam rīsus, kimči, Sunmee mammas jūras aļģu zupu un sanāk tādas vakariņas, ka prieks. Tae raksta, ka jāiet dzīvē, jo ir piektdienas vakars. Iztēles svaru kausos salieku ērtu gultu, karstu citronūdeni un saldumus iepretim cilvēku pilnam bāram. Aizsūtu atvainošanos, un dodos gultas virzienā. Biju nodomājusi rakstīt, bet, tiklīdz esmu tikusi galā ar bildēm, dienas nogurums ņem virsroku. Rakstīšu rīt.
