No rīta pieceļos agrāk, lai parakstītu un sagatavotos intervijai. Paralēli Seulas vērošanai no tūrista perspektīvas, kopš atbraukšanas dienas esmu fokusējusies arī misijai “aptiekas un farmaceiti”. Senāki bloga lasītāji zina manu aptieku kaislību, bet nesenākiem paskaidrošu, ka tā ir no laika, kad mazliet pastudēju šo jomu un sadraudzējos ar nozares profesionālā žurnāla izdevējiem, kādu laiku strādājot tā redakcijā. Tad nu joprojām draudzējos ar bijušajiem kolēģiem, ik pa laikam sagatavojot kādu materiālu no tuvākas vai tālākas zemes.
Protams, arī Sunmee tika ievilkta misijas īstenošanā. Mēs klīdām pa aptiekām, katrā uzdodot pa jautājumam, kas mani interesē, jo pieredze liecina, ka paziņojot vārdu “intervija” un “žurnālists”, lielākā daļa sarunu biedru vairs nav ar mieru teikt ne vārda. Tā kā ar angļu valodu korejiešiem tomēr neiet pārāk spoži, tad parasti Sunmee uzņēmās runāšanu, es tikmēr (ja saņēmu atļauju) fotografēju apkārt redzamo. Kāda no aptiekārēm bija ļoti vēlīga un aprunājās ar Sunmee ilgāku laiku. Izejot no aptiekas, Sunmee sajūsmināta teica: “Tagad klausies! Es atcerējos visus tavus jautājumus un, lūk, ko viņa man pastāstīja…” un sekoja stāsts par farmācijas nozares specifiku Korejā.
Paralēli šīm “ielu intervijām” turpināju meklēt iespēju kādu farmaceitu nointervēt normālā, padziļinātā sarunā. Un, neviens cits kā korejietis Tae, divu dienu laikā (droši vien aptaujājot visu biznesa, draugu un paziņu loku) atrada sievieti, kas bija gatava ar mani satikties. Un, kura zina angļu valodu, kas nav mazsvarīgi.
Tā nu ar jautājumu sarakstu azotē un labākajām drānām mugurā, dodos uz Seulas biznesa rajonu. Mūsu tikšanās ir sarunāta glaunas viesnīcas Conrad vestibilā. Kamēr gaidu sarunu biedreni, priecājos par vāzēs izplaucētajiem zariem, sienu rotājumiem un smalko vidi. Dažas minūtes pirms 12 pie manis pienāk izskatīga sieviete – tā ir farmaceite Junhee. Sasveicināmies un viņa vedina mani ārā, lai ietu uz blakus ēku, kur atrodas birojs. Tas ir apbrīnojami, cik ļoti korejieši domā par otru cilvēku. Šajā situācijā Junhee nosaukusi viesnīcu, lai man būtu vieglāk atrast šo vietu, tagad kopā dodamies uz biroju ēku. Uzbraucam ar liftu uz ēkas 48. stāvu un beidzot uzzinu, kur esmu nonākusi. Juhnee strādā farmācijas uzņēmuma Novartis birojā!
Birojs ir kluss un mierīgs, daudzi kolēģi ikdienā strādā no mājām. Ieņemam vienu no sarunu zālēm un ķeramies klāt jautājumiem. Juhnee ir ļoti zinoša un saņemu atbildes teju uz visiem jautājumiem. Ir lietas, kas Korejā notiek pavisam citādāk nekā Eiropā, un Juhnee pat nākas zīmēt man medikamentu fasēšanas aparātu, kas atrodas lielākajās aptiekās, lai izskaidrotu tā darbības principus. Interesanti salīdzināt arī Latvijas un Korejas farmācijas situāciju – dažās jomās esam krietni priekšā, dažās – galīgi iepalikuši. Visu sarunu šeit neatstāstīšu, tā paliks farmaceitiem, kuriem, cerams, būs interesanti vairāk uzzināt par amata brāļiem un māsām Korejā. Seulā vien aktīvi praktizē vairāk nekā 40 000 farmaceitu!
Pēc sarunas varu uzmest aci pilsētai no augšas. No biroja logiem labi redzama Nacionālā asambleja, Hangang upe un tuvākā apkārtne. Tālākā ir miglā tīta. Pateicos Juhnee par atvēlēto laiku un eju ekskursijā pa apkārtni.
Debesskrāpji ir iespaidīgi, arī ēku dizains, piemēram, netālu esošajā Hyundai centrā. Skvēros uzplaukuši kociņi ar spilgti sarkaniem ziediem, kas šajā miglainajā laikā izskatās kā Āzijai raksturīgas gleznas ainas.
Pārāk ilgi gan staigāt negribas, jo šodien ir vējains un vēss. Un ļoti gribas ēst. Iešauju uz dullo kādā vietā, kur ir vairāki ēstūžiem. No tiem viens internetā atzīmēts kā augsti novērtēts suši bārs. Eju iekšā pirmajā no ēstūžiem un prasu sievietei aiz letes “sushi?”. Viņa mirkli skatās uz mani, tad atbild: “Americano?”. Ok, tātad te dod kafiju un nekādi suši nespīd, tāpat kā sakarīga saruna. Visi pārējie ūķīši izskatās līdzīgi, izvēlos to, kur vismaz viens vīrs jau strebj makaronus. Šis ir ēšanas nelaiks – pusdienas jau beigušās un vakariņas nav sākušās, tāpēc viesmīle saka, ka tagad var dabūt tikai liellopu zupu. Nu labi, lai nes šurp. Ai, ai. Man šķita, ka Korejā nevar tikt pie negaršīga ēdiena, bet izrādās, ka var. Iespējams, tas pat nav negaršīgs, bet manai gaumei bezgaršīgais šķidrums ar pāris lokiem un gaļas gabaliņiem galīgi neiet pie dūšas. Kimči, savukārt ir negaidīti ass, tad nu peldinu kāpostu lapas zupā, lai tā iegūtu kādu nebūt garšu, un arī lapas būtu vieglāk apēdamas. Labi, paēsts ir, kas arī bija jāpierāda. Pie izejas man atņem diezgan klasisku maltītes cenu – 10 000 vonas jeb 7 eiro, damm.
Stāvu ielas malā un domāju, ko darīt tālāk. Diena sāk noskaidroties, varētu braukt uz kādu apskates objektu, bet tad saprotu, ka patiesībā gribu mājās – mierpilni pabeigt rakstu darbus un atpūsties. Tā arī daru – iekāpju autobusā un pēc pusstundas esmu savā rajonā. Pa ceļam uz dzīvokli nopērku saldējumu pašapkalpošanās veikaliņā, kur tas ir diezgan lēts. Piemājas veikalos puslitra kārbiņa maksā aptuveni 10 eiro, bet te porciju saldējumus var dabūt par mazāk kā eiro. Es, protams, nezinātu, kas tas ir, ja Sunmee vakar nebūtu ierādījusi. Tu ieeja veikalā, paņem ko gribi, noskenē kodu, ieliec maksājumu karti vai naudu aparātā, un soļo ar pirkumu tālāk. Kolosāli!
Tā nu ņemos ar rakstu darbiem un tālāko ceļojuma plānošanu, līdz klāt ir vakars un Sunmee. Šovakar viņa piedāvā nogaršot karsto sēņu podu, nu ko gan latvietim vairāk vajag – ejam! Soļojam krietnas 20 minūtes, līdz Sunmee apstājas necila restorāna priekšā – esam klāt. Šoreiz pie ieejas jānovelk kurpes, tad varam ieņemt vietu pie galdiņa. Sunmee sauc dažādas ēdienu kombinācijas un prasa, ko es vēlos. Izvēlos 10 šķirņu sēnes (maksimālas skaits), nedaudz liellopu gaļas un jūras veltes.
Iesākumā saimnieki uz gāzes degļa galdiņa vidū uzstudē lielu bļodu, kas ar starpsienu sadalīta divās daļās. Vienā no daļām vārās neass buljons, otrā – garšvielām bagātāks šķīdums. Pēc tam tiek atnesti ierastie mazie trauciņi ar kimči, marinētiem dīgtiem un redīsiem, aļgēm un kāpostiem. Tad nāk galvenais šķīvis ar sēnēm un liellopa gaļas rullīšiem – to ieraugot acis ieplešas gan no apjoma, gan sēņu daudzveidības. Dažas izskatās pēc ķērpjiem, dažas pēc koraļļiem, vēl citas pēc iemītniekiem ne no šīs planētas. Kamēr apbrīnoju sēnes, parādās šķīvis ar jūras veltēm, kas arī nav nekāds mazais. Vēl tiek atnestas spēcīgas garšas lapas, kuras korejieši ēd koriandra vietā, ar nelielu rīsu un ikru piciņu uz katras. Saimnieks paskaidro, ka šai kombinācijai vēl jāpievieno vārīta liellopu gaļas šķēle un asā mērce – tā garša izpaužoties vispilnvērtīgāk.
Wow, esmu tik pārsteigta par uz galda redzamo! Biju domājusi šodienu nevienam neveltīt, bet tagad mainu domas – saku paldies Arnim Mālbergam un ķeramies klāt bagātībām!
Vienu no sēnēm, kas izskatās līdzīga koraļļiem, Sunmee iedod nogaršot bez pagatavošanas, pamērcējot eļļā – labais! Pārējās sastāvdaļas pa kārtai tiek mestas verdošajā ūdenī un pēc brītiņa ķeksētas laukā, padzesētas un ēstas. No sēnēm man joprojām vislabāk garšo mazās baltās shimeji sēnītes, kā arī oranžie stiebri un islandes ķērpim līdzīga sēne. Pa vidum vēl buljonā peld pa kādam pelmenim, zaļumam un citiem labumiem. Esam apēdušas pusi un saku Sanmee, ka uz šķīvja palikušos labumus ņemsim līdzi un pagatavosim kaut ko rīt! Tā arī darām, palūdzam iesaiņot šķīvja saturu līdzņemšanai. Tas vēl nav viss. Korejiešu tradīcijas paģēr – kad no buljona viss labums izķesēts, tajā ieber sauju vārītu rīsu, nedaudz pasautē un piesit klāt jēlu olu. Tā izveidojas savdabīga rīsu putra. Neesmu putru cilvēks, bet šis ēdiens ir pasakaini gards. Saku Sunmee, ka jāņem līdzi arī tas – rīt brokastīs apēdīšu atlikumu gardu muti. Sapakojam līdzņemšanai arī neapēsto putru un dodamies mājās. Šīs pagaidām bija izcilākās vakariņas Korejā, laikam ēdienu pavēlnieks saprata, ka ar steigu jākompensē neizdevušās pusdienas.
Mājās ejot, Sunmee atkal stāsta korejiešu dzīves īpatnības. Lai arī Seula ir droša pilsēta, nomaļākās ielās vakaros mēdzot dežūrēt vecmāmiņu patruļa. Viņas lēnām pastaigājas un, redzot sievieti, kas iet viena pati, piedāvājas pavadīt viņu līdz mājām – tas ir brīvprātīgais darbs. Sunmee stāsta, ka vienreiz ziemā večiņas piesitušās arī viņai un, par spīti teiktajam, ka viņa tepat vien dzīvo, tomēr nākušas līdzi. Prasu, vai omes pārvalda īpašas teikvando prasmes. Sunmee smejas un saka, ka prasījusi ko līdzīgu. Saņēmusi skaidrojumu, ka, protams, fiziski viņas nav spēcīgas, bet nepieciešamības gadījumā var ātri kādam piezvanīt un galu beigās, uzbrukums trim cilvēkiem ir daudz mazāk iespējams nekā vienam.
“Ienāc uz brīdi pie manis”, saka Sunmee, kad ieejam mājā. Tur viņa izņem no plaukta kaudzi ar saldumiem un saka, lai tos nogaršoju. Tiešām, pēc šādām vakariņām? Nu, mazliet salduma palīdz gremošanas sistēmai, viņa saka to, ko korejieši sakot šādās situācijās. “Kāpēc man izskatās, ka tu pati netici tam, ko saki”, ķircinu draudzeni un smejamies abas. Tomēr saldumus nogaršojam gan. Palūdzu, lai Sunmee uzraksta, kas ir kas, lai man vieglāk atbildēt uz jūsu jautājumiem.
Izskatās, ka joks par to, ka esmu atbrauksi uz Koreju paēst, nemaz nav joks.
