Dienvidkoreja, Seula: tirgus, stadions, bārbekjū un Sunmee

Esmu nošņākusi kā bluķis visu nakti un droši vien turpinātu to darīt vēl, ja 9 no rīta nezvanītu modinātājs. Sākumā skats uz dzīvi šķiet miglains, bet duša un kafija palīdz tam noskaidroties. Lēnītēm apdaru rīta darbus, pabeidzu vakar iesākto bloga ierakstu un esmu gatava šodienas piedzīvojumiem. 11, kā esam sarunājušas, ir klāt Sunmee un mēs dodamies ielās. Vakar jau atrisinājām pirmo praktisko jautājumu – es tiku pie transporta kartes ar depozītu – tagad dodamies risināt otro, tas ir – tikt pie interneta. Joks nav lēts (60 000 vonas jeb 42 eiro), bet tā pierasts, ka jebkurā brīdī vari sazināties ar pasauli, noskaidrot kādu faktu vai apskatīties transporta sarakstu, attiecīgi iegādājos bezlimita interneta datu paketi uz mēnesi. Rūpīgi noglabāju LMT sim karti papīra gabaliņā, tad maisiņā, tad somas kabatā – uz tikšanos aprīlī!

Tikušas galā ar praktisko lietu, dodamies uz netālu no mājām esošu tirgu. Ielas malā stāv maisi, kastes, galdi un lakati, uz kuriem gozējas zaļumi, augļi, gaļa, jūras produkti, saldumi – virkne pazīstamu un nepazīstamu produktu. Cik labi, ka ir Sunmee! Teju pie katra stenda man ir jautājums “Kas tas tāds?” un viņa, ņemot talkā tulkotāju, ik pa laikam rāda man dažādus nosaukumus angliski. Jāteic, ka dažos gadījumos nepalīdz arī angļu valoda, bet tad Sunmee stāsta, no kā produkts veidots, vai tas ir sāļš vai salds, vai tas ēdams uzreiz, vai cepams, vismaz kāda skaidrība rodas.

Uz viena no ielas stūriem draudzene mani vedina uz pagrabiņu, kur atrodas kāda slavena bubļiku ēstuve. Šodien te ir patukšs, bet parasti rinda stāvot vēl labu gabaliņu uz ielas. Ienākot telpā, redzami eļļā peldoši kukurūzas mīklas našķi – hotteok. Kad tie ir gatavi, Sunmee prasa, vai vēlos viducī iepildīt saulespuķu un citu sēklu maisījumu (izskatās pēc putnu barības). Protams! Ēdot gan sēklas birst uz visām pusēm, bet tas pieder pie lietas. Katru dienu es tādu bubļiku negribētu ēst, bet ir diezgan garšīgs un arī sātīgs.

Pēc tam turpinām klīst pa tirgu un Sunmee paziņo, ka Korejā visās vietās esot “snakes”. Es jau salecos – šādā aukstumā un pilsētā, visur čūskas? Nē, “snacks”, Sunmee atkārto vārdu un smejas, Korejā visur ir mazas uzkodiņas. Ā, nu tad labi. Sunmee saka, ka viņas angļu valoda, pateicoties kovid laikam, ir diezgan ierūsējusi. Rakstīt vēl sanācis, bet runāt teju nemaz. Jāteic, ka korejiešu angļu valodai ir savas īpatnības, piemēram, viņi parasti nevar izrunāt burtu “r”, bet kopumā draudzenes angļu valoda ir brīnišķīga un esmu tik ļoti pateicīga par viņas palīdzību un atbalstu.

Tuvojas viens dienā, tas ir laiks, kad Sunmee jāpievēršas darbam. Viņa dodas savās gaitās un es turpinu pastaigu pa tirgu. Lai arī citus ārzemniekus nemana, sajūta ir droša un mierīga – neviens neblenž, necenšas pievērst uzmanību, lai kaut ko pārdotu. Vari vienkārši iet un būt. Kad tirgus iela beidzas, ieskatos kartē un apjaušu, ka esmu pavisam blakus pasaules kausa stadionam, līdz kuram nolemju aiziet. Nonākot tā tuvumā, pamanu vienā sānā lielveikalu. Cerot, ka tajā būs izdevīgākas cenas nekā daudzajās piemājas bodītēs, eju medīt brokastis rītdienai. Pirmo gan nopērku cepuri – lai arī ārā ir saulains, brīžos, kad uzpūš vējš, salst galva. Biju domājusi, ka ziemas atribūti šeit nebūs nepieciešami, bet tā tomēr nav. Pārtikas nodaļā staigāju gar plauktiem un šausminos – cenas ir augstas arī šeit. Finālā nopērku nedaudz maizes (aptuveni 3 eiro), līdzīgā vērtē ir 6 olas un paciņa sviesta. Par teju 10 eiro iegādājos maltās kafijas iepakojumu – ieguldījums pāris nedēļām, ja ne visam braucienam. Sunmee dzīvoklī ir neliels Illy kapsulu aparāts, bet es nudien nesaprotu to 3 ēdamkarošu apjomu, ko šis dāsni izspļauj kā lielo porciju. Man no rīta vajag kārtīgu melnās dziras krūzi, vislabāk divas. Vēl nopērku sauso nūdeļu zupu un kāposta daivu. Īsāk sakot, par visu šo necilo pirkumu, šķiros no vairāk nekā 20 eiro. Arī tirgū cipari bija diezgan augsti. Jā, atsevišķi produkti izskatījās lētāki, bet, tā kā man nav liela sajēga par to pagatavošanu (Sunmee godīgi atzina, ka arī viņai nē), neko nenopirku. Sunmee stāstīja, ka pagatavots ēdiens maksā aptuveni tikpat cik sastāvdaļas, kā rezultātā korejieši pamatā ēd ārpus mājas un gatavo reti.

Nodrošinājusies ar proviantu, turpinu ceļu uz stadionam blakus esošo parku. Tas gan šobrīd izskatās rūsgani pelēks, nu gluži kā mūsu krūmāji ziemā. Informatīvais plakāts vēsta, ka siltākā laikā te varot sastapt vardes, vāveres, dzeņus, blaktis un citas arī mums pazīstamas radības. Vienīgais augs, kas apkārtnes ainavu padara eksotisku, ir bambusi, kas pat šajā aukstumā nav zaudējuši daļu sava zaļuma. Soli pa solītim kāpju augstāk kalnā, mani, protams, apdzen visi korejiešu pensionāri, kuru šeit netrūkst. Pa ceļam var piestāt pie skatu platformām, lai paraudzītos uz pilsētas panorāmu. Domāju, ka Maebongsan kalna galā pavērsies īpaši iespaidīgs skats uz apkārtni, bet, nonākot tur, ieraugu pavisam citādu ainu. Esi sveicināta atšķirīgas kultūras zemē! Manā skatījumā tur būtu jābūt galdiņiem, soliņiem vai citiem atribūtiem, kas pēc garā kāpiena ļauj cilvēka ķermenim labpatikā atslābt. Nē, kalna galā atrodas āra trenažieru komplekss! Un seniori kā tādi pēc ziemas pamodušies kukaiņi, staipa savas ekstremitātes uz visām pusēm. Labi, mirkli vēlāk tomēr atrodu arī soliņu ar skatu, kur sēž seniori un dzied. Es pārāk ilgi nevaru izturēt un dodos tālāk. Nē, dziedāšana nav pie vainas, šeit augšā pūš pamatīgs vējš, pat mana jaunā cepure no tā nepasargā.

Brīdi ceļš ved pa kalna kori, tad atkal lejup, gar tukšu rotaļu laukumu. Šodien te neviena nav, jo ir pirmā skolas diena – korejiešiem skolas gads sākas martā. Laukuma malā atrodas skapis, kas pilns ar ugunsdzēšamajiem aparātiem, lāpstām un citiem rīkiem, lai nepieciešamības gadījumā novērstu ugunsnelaimi. Lai arī pie mums drošības situācija ir attīstījusies tik tālu, ka āmurīši, ar kuriem izsist logu vajadzības gadījumā, no sabiedriskā transporta vairs netiek zagti, šaubos, vai šāds skapis savu saturu saglabātu ilgāk par pāris dienām. Pagaidām man ir sajūta, ka Dienvidkorejā es varētu atstāt uz soliņa lielo fotoaparātu, aiziet uz stundiņu nosnausties, un, nākot atpakaļ, tam blakus būtu atstāta cepumu paciņa. Īsāk sakot, sajūta ir ļoti droša.

Tikusi ielas līmenī, šķērsoju vairāku joslu šoseju un nonāku citā parkā. Pirmais manu uzmanību piesaista suņu pastaigu laukums, kura malā diemžēl ir zīme, ka fotografēt aizliegts. Tad nu brīdi vēroju acīm, kā lielāki un mazāki četrkājainie, no kuriem vairums tērpti sildošos kamzolīšos, veic savu sunīgo socializāciju. Saimnieki uz soliņiem dara ko līdzīgu.

Šī parka vidū ir ūdens klajs, kuru lepni inspicē balts gārnis (nu, vai gārnim līdzīgs putns). Parkā izvietotas dažādas instalācijas, daļa no tām paredzētas augu balstīšanai un, domājams, vasarās te izskatās pasakaini. Ilgāk uzkavējos pie metāla cauruļu vēja zvaniem – vienkārša, bet skanīga uzparikte.

https://youtube.com/shorts/fFqT-BlJF2s?feature=share

Pēc parka izstaigāšanas jūtu, ka pēdām piezogas nogurums un uzsāku ceļu mājup. Esmu drusku nosalusi, gribas ēst un atpūtināt kājas. Pēc stundas gājiena pa pilsētas ieliņām, ienāku savā siltajā mājvietā un liekos horizontāli. Ņemot vērā, ka ir mana pirmā diena citā laika zonā, jūtos patiešām labi (piemēram, Losandželosā džetlegs mani vajāja kādu nedēļu), tomēr jūtu, ka nogurums vedina nosnausties. Kas man var to liegt! Sirdsapziņa iepīkstas kaut ko par rakstīšanu, es šo apklusinu – mēs taču sarunājām ķermeņa saudzēšanas režīmu!

Kad atveru acis, ir jau satumsis un telefonā gaida ziņa no Sunmee – kad iesim vakariņās? Pēc nelielās snaudas galīgi negribas celties, bet jāsaņemas ir. Ja turpināšu gulēt, diennakts režīms aizies pa pieskari, ēst arī gribas.

Tā nu nomazgāju seju, saģērbjos un rakstu Sunmee, ka esmu gatava doties. Drīz jau viņa zvana pie durvīm. Palūdzu ienākt un iedodu izlasīt šodien nopirkto olu iepakojumu. Es jau biju paņēmusi katliņu, lai liktu tās vārīties, kad mani samulsināja iepakojumā klāt pievienotā sāls paciņa un olu svars. “Zane, tās ir jau vārītas olas, nedaudz marinētas, ļoti garšīgas”, Sunmee apstiprina manas aizdomas. Nure, labi-ka-tā. Kad olu jautājums noskaidrots, ejam ielās.

Šovakar Sunmee mani ved ēst cūkgaļas bārbekjū korejiešu gaumē. Pa ceļam redzam daudzus kafejnīcu un restorānu gaišos logus – visas ēstuves ir cilvēku pilnas. Mēs piestājam nelielā krodziņā, kur galdiņu vidū ir grils ar spožu zelta trubu – tvaika nosūcēju. Sunmee demonstrē, ka jakas jāieliek solos, uz kuriem sēžam, lai tie nepiesūcas ar dūmiem un ēdiena aromātu, kas šeit ir izteiksmīgs. Sunmee pasūta maltīti. Iesākumā mūsu priekšā parādās virkne trauciņu, kuros ir mērces, ķiploki, sīpoli, tofu siers, zaļie un asie salāti. Tad uz grila tiek uzlikts karstu ogļu trauciņš, bet virs tā uz restītēm kārtojas cūkgaļas gabaliņi. Gaļa sāk čurkstēt un dūmi kā pēc pavēles pazūd spožajā caurulē. Kad gaļa apcepusies, viesmīle ar šķērēm to sagriež mazākos gabaliņos un cepšana turpinās. Vēl uz grila gozējas paliels sēnes gabals un ķiploku daiviņas.

https://youtube.com/shorts/_ML0l3OJBiE?feature=share

Kad gaļa tapusi brūna no visām pusēm, to ar irbulīšiem ieceļ savā trauciņā un, pievienojot kādu no piedevām, sukā iekšā. Sunmee saka, ka asie salāti pat viņas rūdītajām garšas kārpiņām skaitās asi. Manām, protams, arī, bet ieēst varu. Miksējot asos salātus ar neaso tofu, marinētiem sīpoliem, salātu lapām un gaļu, var iegūt gluži patīkamu garšas salikumu. Vakariņu laikā tērzējam par šo un par to, vienā brīdī vaicāju Sunmee, kura korejiešiem ir galvenā ēdienreize – brokastis, pusdienas, vakariņas – kurā tiek ēsts vispamatīgāk? Sunmee pirms atbildēšanas ietur nelielu pauzi un tad paziņo: “Visas!” Smejamies abas.

Velga Gorškova no Dobeles puses pasūtīja dienu, vēloties lasīt kāda “īpatnēja, interesanta, jautra cilvēka raksturojumu”. Saskaņoju ar Velgu, ka stāstīšu par Sunmee, jo viņa pilnībā atbilst šim raksturojumam, īpaši, ja vārdu “īpatnēja” saprotam ar pozitīvu zīmi. Es domāju, ka diezgan labu priekšstatu par Sunmee jau varat gūt, lasot šī ceļojuma aprakstu un arī iepriekšējos, kur esam bijušas kopā. Mazliet atgādināšu par tiem.

Pirmo reizi Sunmee es ieraudzīju 2016. gada nogalē, autobusā no Kambodžas robežas uz Laosas 4000 salām. Šajā autobusā es biju kopā ar kolumbieti Martinu, ar kuru sadraudzējāmies, kopā strīdoties ar robežsargiem, kas gribēja no mums naudu. Kad nonācām salās, visi trīs atradām mazu bungalo, kur nakšņojām par 2,50 dolāriem (eh, laiki). Tad mēs kopā izpētījām apkārtnes salas, peldējāmies Mekongā un dzērām diezgan pretīgo Lao Lao. Pagāja pusotrs gads un Sunmee, joprojām turpinot to pašu ceļojumu, bija nonākusi līdz Eiropai. Tā nu man bija iespēja viņai parādīt, ko latvieši dara rudenī. Mēs devāmies sēņot un ogot, braucām uz laukiem novākt burkānus, bietes un kartupeļus, kāpām skatu torņos un visādi citādi labi pavadījām laiku. Šeit dažas bildes no tiem laikiem.

Kopumā šis Sunmee ceļojums ilga aptuveni trīs gadus, vairāk nekā pusgadu viņa sabija Turcijā un arī Gruzijā, atzīstot, ka šis valsts ēdiens un cilvēki esot pasakaini. Tagad, runājot par kultūru dažādību, Sunmee atzīst, ka pēc ilgiem ceļojumiem viņai dažreiz nav viegli pieņemt korejiešu kultūru. “Iedomājies, es izbraukāju pusi pasaules un kultūras šoku piedzīvoju kā korejiete Korejā”, viņa stāsta. Mēs abas esam līdzīga vecuma un esam vienisprātis, ka ļoti priecājamies dzīvot laikā, kad sievietes loma nav tik stereotipiska un varam mierīgi vienatnē ceļot vai darīt jebko citu, kas attiecīgā brīdī šķiet saistošs. Sunmee ir ļoti rūpīgs un sirsnīgs cilvēks, to īpaši izjūtu tagad, kad ciemojos viņas labvēlībā. Manas vēlēšanās tiek teju no acīm nolasītas, jādomā līdzi, lai nepļāpātu par teorētiskām iecerēm, jo Sunmee to visu ņem nopietni. Piemēram, atbraucot no lidostas mani ledusskapī gaidīja sviestmaize gadījumam, ja būšu izsalkusi. Uz galda bija sagatavots mandarīnu dzēriens, jo Sunmee atcerējās, ka es vakaros parasti dzeru tēju. Pēc šodienas pastaigas bija piemeties klepus, tāpēc, kad ieklīdām aptiekā, lai patērzētu ar farmaceitu (manas dīvainās vēlmes), Sunmee man nopirka kādu korejiešu augu uzlējumu.

Un humors. Man ir tik viegli ar cilvēkiem, par kuriem var jokot par visu ko. Es mierīgi varu parādīt Sunmee divus resnus vienradžus veikala skatlogā un teikt, ka tie ir korejieši, kas pārāk daudz ēd. Vai brīdī, kad Sunmee man piedāvā ideju par iešanu saunā, bet es viņai stāstu, ka šoreiz nav paņēmies līdzi peldkostīms, viņa sazvērnieciski paskatās un paziņo: “korean – naked!” Atkal jāsmejas un atviegloti var uzelpot, jo skaidra lieta, ka īsta pirts paģēr plikus ķermeņus. Vai arī – prasu Sunmee, kāpēc korejieši tik labprāt valkā sejas maskas ne vien transportā, kur tās ir obligātas, bet arī uz ielas? Sunmee atbild, ka tādējādi var ietaupīt kosmētiku, jo jākrāso tikai acis (droši vien daļējs joks, jo korejieši skaistumkopšanai pieiet ļoti nopietni). Īsāk sakot, es ļoti, ļoti priecājos, ka šeit ir Sunmee, un varu ceļojuma iesākumā būt viņas aizbildniecībā. Velgai saku paldies par dāsno atbalstu un par Sunmee turpināšu stāstīt arī turpmākās dienas! Pirmais vārds korejiešu valodā ir pieklājības formas paldies, ko lieto, ja persona ir vecāka par saņēmēju, otrais vārds ir Velga :). Un zemene par godu tam, ka šobrīd Korejā sākusies zemeņu sezona!

Bet, runājot par šo ceļojumu un dienu atbalstīšanu. Gribu uzsvērt vairākas lietas. Pirmā un galvenā – jau iepriekš esmu minējusi, ka mani nevajag balstīt cilvēkiem, kuriem pašiem iet grūti un nauda vajadzīga kam citam. Īpaši šobrīd, kad ekonomika ir tajā ķermeņa daļā, kas īpaši izteikta brazīliešu sievietēm, un kaimiņos notiek karš. Es no sirds iesaku drīzāk ziedot Ukrainai vai palīdzēt kaimiņiem, jo, atšķirībā no laika, kad patiešām ceļoju ar mazu budžetu, šobrīd jūtos finansiāli stabili. Un, starp citu, sākotnējā 20 eiro projekta doma paredzēja, ka var naudu veltīt ne tikai man, bet arī kaut kam noziedot un tāpat pasūtīt dienu – tas joprojām darbojas arī šādi. Tātad – ja izvēlaties man veltīt jebkādu naudu, tad tikai tad, ja jums pašiem tā pietiek un uztverat to kā spēli – ar vieglumu.

Otra lieta – 20 eiro projekta saknē bija doma, ka es ar šo naudu varu iztikt vienu dienu ceļā. Par spīti tam, ka par dzīvošanu šobrīd nav jāmaksā, Dienvidkorejā man neizdosies iekļauties šajā budžetā, par to esmu diezgan droša. Šī ir viena no attīstītākajām valstīm, kas nozīmē arī dzīves dārdzību. Un trešā lieta, kas zināmā mērā saistīta ar otro – es vairs negribu tik ļoti censties iekļauties šajā budžetā. Tas, protams, nenozīmē, ka tagad mētāšos ar naudu (man šķiet, ka taupību manā vecumā vairs neizdzīt par ar miljonu laimestu loterijā), tomēr esmu nolēmusi atlaist budžeta grožus vaļīgāk. Kā ies, vēl nezinu. Tā lūk, man gribējās šo izklāstīt atbalsta sakarā, lai visas kārtis galdā.

“Vai šis ieraksts kādreiz beigsies?”, tu droši vien domā. Labs ir. Īsāk sakot, pēc brangajām vakariņām, dodamies vēl nelielā pastaigā pa naksnīgo Seulu, kur cilvēki turpina mieloties, iepirkties un priecāties par dzīvi, par spīti tam, ka ir darbdienas vakars un pulkstenis tuvojas desmitiem. Kad aizšļūcam mājās, ieskatos telefonā. Šodien noieti 25 000 soļu, nav slikti. Bet, ja negribu atgriezties mājās ar krietniem kilogramiem ne vien koferī, bet arī uz gurniem, jāstaigā būs daudz.