Dienvidkoreja, Seula: pils un laiks, kad tīģeris vēl pīpēja

Pārāk ātri sapriecājos, ka džetlegs mani šajā braucienā būs licis mierā. Grozos pa migu kopš pieciem rītā un septiņos ceļos augšā. Nu, ko nozīmē ceļos? Uztaisu lielu kafiju, ieceļu klēpī datoru un turpinu vārtīties pa gultu rakstot (tas, ja kādam jautājums, kāpēc vakardienas ierakstā četras lapas pierakstījās). Ar Sunmee esam sarunājušas tikties pusvienos, tad nu visu šo laiku arī pavadu kafijas un datora kompānijā.

Sunmee šodien ir saposusies, uzkrāsojusi acis. Gandrīz vai sākumu domāt, ka uz pilsētas ceļojumiem jāņem līdzi vismaz acu zīmulis. Šoreiz man (kā parasti) nekas no kosmētikas nav līdzi, lai gan Dienvidkoreja ir viena no labākajām vietām, kur to var iegādāties – runā, ka cenas un vērtības proporcija esot labu labā.

Mēs sēžamies autobusā un varu nopīkstināt savu jauno transporta karti – tas jādara gan iekāpjot transportā, gan no tā izkāpjot. Biļetes ceļa ir 1200 vonas jebšu 87 centi. Izskatās, ka mērīts tiek brauciena laiks, jo iekāpjot nākamajā autobusā, nekas no kartes netiek noņemts. Sunmee atsevišķu transporta karti nevajag. Reģistrējot bankas maksājumu karti, var atzīmēt iespēju, ka tā der arī sabiedriskajam transportam – attiecīgi draudzene pīkstina to.

Mēs braucam uz galveno tūristu atrakciju – Gyeongbokgung (tulkojumā – spožums un veiksme) pili, kas bija Joseon dinastijas galvenā mājvieta. Oriģinālais pils komplekss tika uzcelts 1395. gadā, bet 1592. gadā to nodedzināja japāņu karaspēks. 270 gadus vieta bija drupās, līdz 1867. gadā atdzimšanu piedzīvoja aptuveni 500 ēkas.  Diemžēl vēsture atkārtojās un japāņu okupācijas laikā, kas ilga no 1910. līdz 1945. gadam, pils komplekss atkal tika teju iznīcināts. Šobrīd skatāmās versijas atjaunošana tika uzsākta 1990. gadā.

Mēs esam ieradušās pilī laikā, kad 13:30 notiek sardzes maiņas ceremonijas treniņš, bet 14:00 sardzes maiņa (pirmā maiņa notiek 10:00 no rīta). Tad nu noskatāmies, kā spilgtos tērpos ģērbti vīri, mūzikas instrumentu un izsaucienu pavadībā, maršē pa pils priekšā redzamo laukumu, līdz nomaina šobrīd stāvošos sargus.

Arī apmeklētāju tērpu košums ir ievērojams. Aptuveni puse no pils apmeklētājiem izvēlējušies vietu apmeklēt nacionālajā tērpā hanbok – pamatā tajā tērpušās visu vecumu sievietes, bet netrūkst arī papagaiļiem līdzīgu vīriešu. Īstenībā jauka tradīcija, kurai līdztekus smukām bildēm ir vēl viens bonuss – šajā tērpā pili var apmeklēt bez maksas, pārējiem jāšķiras no 10 000 vonām (7 eur ar kapeikām). Kad Sunmee prasīja, vai es gribu izīrēt hanboku, teicu, ka tikai tad, ja arī viņa to darīs. Būdama pieklājīga, Sunmee nopūtās un teica, ka, ja es tā vēloties, protams, viņa to darīs. Lai arī kā, šoreiz šo atrakciju izlaižam, man vienkārši negribas stīvēt kleitu virs ziemas jakas, bet bez tās varētu būt auksti. Kazi, varbūt būs jāatgriežas marta beigās, kad dienas būs iesilušas. Sunmee arī stāsta, ka šeit redzamos hanbokus pamatā velk tūristi. Tā kā lielākā tūristu daļa Seulā ir no citām Āzijas valstīm, tad no malas var šķist, ka tie ir vietējie. Protams, arī vietējie mēdzot vilkt hanboku, piemēram, šī vieta esot populāra kāzu fotosesijām. Līdzīgi kā citās Āzijas valstīs, kāzu fotosesija ar pilnu grimu un tērpiem tiek veikta vairākas nedēļas (vai pat ilgāk) pirms kāzām, bet kāzu dienā jau tiek prezentētas gatavas fotogrāfijas.

Prasu Sunmee, kad viņa pēdējo reizi vilkusi hanboku. Viņa stāsta, ka studiju laikā, kad viens no kursiem ietvēris arī atbilstošu hanboka valkāšanu un žestu valodu. Bet pils gan Sunmee ir tuva vieta. Netālu atradusies viņas vecvecāku māja, tāpēc pils pagalma smiltiņas viņai un brālim bijusi ierasta vieta, kur rotaļāties. Toreiz te izskatījies pavisam citādāk, varējis brīvi staigāt kur un kā iegribas. Sunmee mamma ar draudzenēm arī šobrīd diezgan bieži nāk šeit pastaigāties un rīko mazus piknikus, jo cilvēkiem virs 65 gadiem ieeja ir bez maksas.

Sākumā klīstam pa pili, rūpīgi pētot katru detaļu – cik nu iespējams, Sunmee stāsta, ko nozīmē redzamie simboli un gleznas, bet vietām godīgi piebilst – tas simbols bija svarīgs, bet ko tas īsti nozīmē, neatceros. Pēc kādas divdesmitās celtnes uztveres spējas manāmi sarūk. Ir jau pievakare, kājas sagurušas, arī ēst sāk gribēties. Brokastīs apēstā “interesantā” ola, jau sen aizmirsusies.

Atvadāmies no pils kompleksa un dodamies pastaigā tuvējo rajonu, kur var iegādāties suvenīrus, tostarp korejiešu mākslas darbus. Mani īpaši sajūsmina glezna, kurā redzams pīpējošs tīģeris un zaķis. Sunmee paskaidro, ka tā ir atsauce uz ļoti senu laiku. Korejiešu pasakas nereti sākoties tā – “Sensenos laikos, kad tīģeris pīpēja…” Lūk!

Pēc tam aizklīstam līdz rajonam ar nelielām mājiņām un ļoti šaurām ielām, kuras malās iekārtojušās kafejnīcas, nelieli dizaina preču veikaliņi, restorāni. Nu jau ēsti gribas pamatīgi, tad nu raitākā solī ejam uz netālo tirgu, kur esot arī plaša gatavo ēdienu izvēle. Un vēl kāda – visās malās čurkst karsta eļļa, kurā cepas tradicionālās mung pupiņu pankūkas, dažnedažādi mīklas izstrādājumi, jūras veltes, gaļa… Mēs nosēžamies uz brīva sola pelmeņu ēstuvē. Iesākumā priekšā parādās trauciņi ar tradicionālo kimči (fermentēti dārzeņi, esot vairāk nekā 100 veidu), šodien varam pagaršot kāpostu lapu kimči ar asām garšvielām un redīsu lapu kimči. Drīz pievienojas arī šķīvītis ar pelmeņiem un zivju buljonā vārīta nūdeļu zupa. Nūdeles saimniece mūsu acu priekšā sagriež no mīklas plāceņa un iemet buljonā vārīties.

Viss ir garšīgs, bet jo īpaši pelmeņi. Prasu Sunmee, vai viņa negribētu paņemt vēl vienu porciju, bet draudzene saka, ka jātaupās – mums vēl jānogaršo pupiņu pankūka. Labs ir! Pankūkas tiek servētas ar marinētiem sīpoliem un sojas mērci, tradīcijas paģēr klāt vēl dzert rīsu vīnu, ko daži galdiņa biedri arī dara. Arī pankūkas garšo ideāli, bet vēderā ir tik vieta, cik ir. Stenēdamas ceļamies augšā un ejam uz metro, lai brauktu mājās.

Metro tuneļi ir tirgotavu pilni, vienā no tiem redzami krāsaini flaneļa ķitelīši, blūzītes un bikses. Sunmee saka, ka nesaprot, kāpēc cilvēkiem gados tik ļoti patīk spilgtas krāsiņas. Pagaidi vēl dažus gadus, drīz sapratīsi, ķircinu Sunmee. Vispār mēs šitā velkam viena otru uz zoba visu dienu, bet tas notiek tik dabiski, ka dienas beigās vairs neatceros, par ko atkal smējāmies.

Ir sastrēgumu stunda, kad cilvēki dodas mājās no darba, tāpēc metro un tam sekojošais autobuss ir diezgan pilni. Sunmee saka, ka nesaprot, kā savulaik varējusi katru rītu un vakaru spiesties šajos vagonos, lai brauktu uz savu biroju. Uzelpojam, kad tiekam uz ielas. Nonākušas mājās, izklīstam pa stāviem, rīt es pārcelšos uz Sunmee dzīvokli, jo manējais ir izīrēts. Kad iekrītu gultā šķirot bildes, ir tikai septiņi vakarā. Lai kā es censtos, nevaru noturēt acis vaļā. Labi saprotot, ka tā ir kļūda, ļaujos neatvairāmajam miegam.