Pēc dušas un brokastīm rosos pa savu kubu, lai dotos dienas piedzīvojumā, kad beļģu meitene no pretējā kuba vaicā, vai pievienošos hosteļa rīkotajā ekskursijā pa pilsētu. Iemetu acis pulkstenī, pastaiga sāksies pēc pusstundas. Tas gan nozīmē, ka man atliks mazāk laika muzejam, bet, zinot sevi, es tāpat visu dienu izturēt muzeju nevarēšu. Labs ir, pievienošos.
Ekskursiju vada hosteļa pārstāve no Francijas, kas vienlīdz ātri laiž spāņu un angļu valodā, jo puse no ekskursantiem saprot vienā, puse otrā valodā. Ierastais ekskursijas maršruts gan jāpārspēlē, jo pieeja Sokalo laukumam slēgta, visur pilns ar policistiem. Izskan versijas par smalkas konferences norisi, iespējamiem protestiem (kas Mehiko esot bieža parādība), bet tā īsti neviens nevar paskaidrot, kas šeit notiek.
Lielākoties esmu jau bijusi vietās, kur pastaigājamies, bet viena no ēkām jau ir visas pastaigas vērta. Ar izglītības nozari saistīta iestāde SEP atrodas senā trīs stāvu ēkā, un visu šo stāvu ēkas sienas ir klātas ar mākslinieka Djego Rivjera sienu gleznojumiem. Ļoti iespaidīgi!
Otra vieta, kuru es diez vai būtu atradusi saviem spēkiem, ir Gran Hotel, kas atrodas blakus Sokalo laukumam. Senais hotelis izceļas ar vēsturiskiem liftiem, smalku interjeru un pats īpašākais vietā ir smalkām vitrāžām greznotais jumts.
Trešā interesantā vieta, kur mūs aizved, ir pilsētas bibliotēka, kuras jumta stāvā ir brīnišķīga kafejnīca, no kuras paveras lielisks skats no augšas uz blakus esošo galveno templi, precīzāk sakot, tā drupām.
Saņemu arī skaidrojumu par jocīgajiem formās tērptajiem vīriem, kas pastiepuši cepuri, lūdz naudu. Dažreiz viņi vienkārši staigā pa ielu, bet, visbiežāk, spēlē leijerkasti. Meitene stāsta, ka savulaik policisti pēc studijām, bet pirms darba uzsākšanas, esot kādu laiku ielās spēlējuši leijerkasti, tādējādi dodot iespēju apkaimes cilvēkiem ar viņiem iepazīties. Šodienas tēliem neesot nekāda saistība ar policiju, tā esot vēstures replika.
Hostelī atgriežamies pēc divām stundām, ir jau 12 dienā. Atjaunojusi ūdens krājumus, dodos Antropoloģijas muzeja virzienā, tas izslavēts tuvu un tālu. Metrobusa pietura atrodas teju pie paša muzeja, ceļš ir diezgan viegls. Metrobuss maksā 6 peso un pagaidām ir vienīgais transporta līdzeklis, ar kuru esmu braukusi, kur nevar samaksāt šoferim vai nopirkt biļeti tieši pirms brauciens. Jautājumu atrisinu, iedodot sešus peso kādam pasažierim, kas nopīkstina karti manā vietā. Metro maksā 5 peso un biļeti var nopirkt kasē pirms brauciena. Trolejbusa brauciens ir 4 peso vērtībā, bet parastais autobuss vizina par 8 peso – šajos transportos monētas var iebērt kastītē blakus šoferim. Iesākumā gribēju nopirkt transporta karti, bet, tā kā tā visur bija beigusies, nolēmu, ka iztikšu bez tās. Vēl viena šejienes metro īpatnība ir tāda, ka pirmā trešdaļa vagonu ir paredzēta tikai sievietēm un bērniem līdz 12 gadu vecumam.
Pie Antropoloģijas muzeja jāpastāv nelielā rindā, tad par 85 peso var nopirkt ieejas biļeti. Muzejā ir ekspozīcijas, kas vēsta par cilvēka izcelsmi, vietējo nāciju paražām, sabiedrības struktūru, amatniecību utt. Atsevišķas zāles veltītas Amerikas seno civilizāciju kultūrai. Slavenākais muzeja eksponāts ir oriģinālais acteku kalendārs – Saules akmens.
Mani visvairāk piesaista ornamentu bagātība amatniecības darbos – krāsas, to salikumi, faktūras – vienkārši kosmoss!
Šī noteikti ir informācijas ziņā bagātākā un interesantākā diena līdzšinējā ceļojumā, par to paldies sūtu Anitai Zondbergai!
Ap četriem pēcpusdienā jūtu, ka manas uztveres spējas būtiski samazinās. Eju gar eksponātu rindām un manu uzmanību pamatā piesaista tādi eksponāti kā pupainā vāze, resnais trusis vai sapīpējies suns.
Tie, protams, nav oficiālie nosaukumi, bet gan tādi, kurus eksponātiem piešķir manas nogurušās smadzenes. Pārejot no vienas zāles citā, redzu, ka pagalmā uz soliņa sēž citi antropoloģijas nogurdinātie prāti un vēdina smadzenes.
Muzejs tiek slēgts sešos vakarā, bet es pazūdu jau ap pieciem, jo mans cietais disks ir 100% pilns. Blakus atrodas liels parks, aizeju pastaigā pa to un metrobusam pievienojos dažas pieturas vēlāk. Tagad jau rindā stāvot atrodu pasažieri, kas būtu gatavs man izlīdzēt ar savu karti. Jaunietis labi runā angliski, strādā mūzikas ierakstu kompānijā, kur raksta dziesmu tekstus reperiem. Nopļāpājam minūtes 15 – šoreiz ir gara rinda, lai tiktu autobusā. Arī pēdējo posmu līdz mājām esmu nolēmusi iet kājām, nevis ķert nākamo transportu. Pa ceļam eju gar ķīniešu kvartālu un pēc ilgiem laikiem pasūtu kārtīgas vakariņas. Noēdu knapu pusi, pietiks vēl rītdienai.
Hostelī atgriežos ap astoņiem vakarā. Parasti ap šo laiku dodos rakstīt, bet šovakar ir tāds pārgurums, ka nevaru un negribu pilnīgi neko – smadzenes un ķermenis ir pārkarsis. Izdzeru teju litru ūdens, liekos uz auss un noguļu 12 stundas no vietas.