“Zini, ir daudz vienkāršāks veids, kā nonākt Ziemeļu terminālī”, man paskaidro hosteļa recepcijas darbiniece. “Vienu kvartālu no šejienes kursē trolejbuss, kas aizved taisnā ceļā uz staciju”, saka meitene. Esmu ļoti priecīga par šo ziņu, jo, braucot ar metro, jāpārsēžas veselas trīs reizes, tas nozīmē ļoti ticamu varbūtību trīs reizes rāpties augšā un lejā pa kāpnēm, vai pārvietoties pa šķietami bezgalīgiem gaiteņiem.
Vēl tikai uzskrienu (lasi – uzbraucu ar liftu) trešajā stāvā, kur vajadzētu būt brokastīm. Tās tur arī ir, pie tam diezgan zolīdas. Stumjot aiz vaiga augļus ar jogurtu, patērzēju vēl ar poļu meiteni, kura šodien lido mājās. Padalāmies pieredzē, kura kur bijusi, ko iesaka, ko nē – hosteļa jaukums.
Pēc brokastīm soļoju uz ieteikto pieturu, trolejbuss ir pustukšs un mierpilni aizvizinos līdz Ziemeļu autobusu terminālim. Ieejot tajā, jādodas pa kreisi līdz galam – tur ir kase, kas tirgo biļetes uz Teotihuacan, kas vienā virzienā maksā 52 peso (2,60 eur). Turpat blakus ir izeja, kur rindā ļaudis gaida nākamo autobusu. Rindu uz piramīdām var atpazīt pēc daudzajiem bālģīmjiem tajā. Aiz manis stāv pārītis no Francijas, kas vakar nolaidušies Mehiko, kavējam laiku ar saunām par ceļošanu.
Autobuss līdz Teotihuacan brauc aptuveni stundu un izlaiž mūs pie pirmajiem vārtiem. Tur var nopirkt biļeti uz arheoloģisko kompleksu, tā maksā 85 peso (4 eiro ar kapeikām). Kopš ierašanās brīža apkārt staigā tirgotāji, kas piedāvā dažādus darinājumus, kas patiesībā ir diezgan glīti. Uz nerviem krīt tie tirgotāji, kuri pārdod kaut kādas skaņu izdodošas ierīces. Skaņa atgādina slima tīģera pirmsnāves rēcienu. Kad tas atskan tev tieši blakus, pamēģini vien nenovelties no piramīdas kāpnēm.
Pirmais apskates objekts ir neliels muzejs ar Dia Del Muertos altāriem, pēc tam skatam paveras pirmie tempļi. Visupirms tiek aplūkots Quetzalcoati templis, mērojot gana stāvas un augstas kāpnes. Esmu tikko uztraususies augšā, kad redzu man sekojam kundzīti, kas braši turas pie kāpēm ar rokām un kājām. “Atceros bērnību”, kundze pasmaida. Viņa un vīrs ir no Losandželosas. Uzzinot, ka esmu no Latvijas, kungs pastāsta, ka savulaik pavadījis mēnesi Rīgā darba lietās, esot ļoti skaista pilsēta. No sirds piekrītu!
No šiem augstumiem var redzēt arī Saules un Mēness piramīdas tālumā. Sūtu milzīgu paldies par atbalstu Svetlanai Vilisterei ar visām piramīdām!
Lēnām nošļūkusi no augstumiem, dodos tālo piramīdu virzienā. Saule karsē pamatīgi, tāpēc nolieku somu zemē, lai padzeros un apsietu ap galvu lakatu. Kamēr es pendelējos, atlido bite un “žviks” – ielien manā somā. Tur dzīvo banāni un, iespējams, kādas drupačas no bulciņām, kuras šad tad nopērku. Atsprāgstu pāris metrus no vaļā esošās somas un domāju, ka izskatos diezgan komiski, stāvot šādi centrālā ceļa vidū. Gaidu, ka bite pati pratīsies un dosies prom, bet tas nenotiek. Labi, jāprasa palīdzību. Uzrunāju kādu jaunu puisi un saku, ka man nepieciešama viņa palīdzība. Viņš ar neslēptām aizdomām skatās uz mani un vaļā somu, līdz izstāstu viņam par savu bēdu – biti somā un savu alerģiju pret tām. Puisis paceļ somu gaisā, drusku pakužina un bite aizlido prom. Pateicos, aši aizveru somu un dodos prom no aizdomīgās vietas.
Lai tiktu līdz Saules piramīdai ik pēc gabaliņa jākāpj augšā un lejā pa kāpnēm. Lai arī tās nav garas, šajā karstumā tas nav viegli. Teju visi tūristi cenšas kaut ko likt virs galvas – lakatu, cepuri, kādu apģērba gabalu – lai kā nebūt piesargātos no tiešajiem saules stariem. Kad Saules piramīdai pienāk cieši klāt, var atgāzt galvu un apbrīnot tās varenu aptuveni 70 metru augstumā. Nevarētu teikt, ka ļoti skumstu par faktu, ka kopš pandēmijas apmeklētajiem nav ļauts rāpties ne šajā, ne Mēness piramīdā. Muzejā gan iegriežos un tajā var aplūkot maketu, kā šī vieta izskatījās savos ziedu laikos.
Pa ceļam no Saules uz Mēness piramīdu apskatāms diezgan labi saglabājies pumas murālis.
Sabildējusi Mēness piramīdu no visām pusēm un pabāzusi degunu Jaguāru pils drupās, dodos prom. Eju ārā pa trešajiem vārtiem un ieraugu ielas malā stāvam ļaužu pulciņu. Tas nozīmē, ka tur pietur autobuss. Tas nāk teju uzreiz, rāpjos iekšā. Vispār iekāpt pie šiem vārtiem bija gudra doma, jo tie, kas pievienojās pēc tam, dabūja stāvēt kājās.
Esmu atgriezusies Mehiko trijos dienā un pietiek laiks vēl kādas vietas apskatei. Mana izvēle krīt par labu Soumaya muzejam, kuras ēkas dizains vien izskatās aplūkošanas vērts. Vairāk nekā stundu, kombinējot metro, autobusu un kājāmiešanu, veltu ceļam uz to. Izkāpju no autobusa un paraugos augšup – wow!
Pirms doties baudīt mākslu, jāparūpējas par laicīgām vajadzībām. Kopš brokastīm esmu apēdusi banānu un ēst gribas konkrēti. Muzeja priekšā ir rinda ar ielas ēstuvēm, eju gar tām un skatos ēdāju šķīvjos. Divi puiši ēd kaut ko tādu, kas man izskatās garšīgs, apsēžos un piebakstu ar pirkstu – man to pašu! Garšo tiešām tikpat labi kā izskatās!
Paēdusi, dodos uz muzeju. Apsargs nelaiž iekšā bez sejas maskas (pirmā reize Meksikā), eju atpakaļ uz kafejnīcām to nopirkt. Tagad viss ir kārtībā, tieku iekšā, nolieku somu glabātuvē un dodos tālāk (ja kas, muzejs ir bez maksas). Arī no iekšpuses ēka ir iespaidīga – baltās sienas, ēkas forma, lielformāta mākslas darbi – kopējais efekts ir lielisks!
Saprotu, ka kārtīgai apskatei man nepietiks ne laika, ne enerģijas, tāpēc uzbraucu ar liftu uz augstāko stāvu un galopā laižu lejup. Ēkas kupolā sasēduši slavenā franču skulptora Rodēna darbi, stāvu zemāk ir Meksikas gleznotāju zāle – tur pavadu visvairāk laika. Pēc tam seko klasiķu darbi no romantisma līdz avangardam – Monē, Pikaso, Dalī, Degā… Staigāju un brīnos par to, cik daudz darbu šie pazīstamie mākslinieki radījuši, ka pietiek visiem pasaules muzejiem un galerijām. Stāvu zemāk ir visādi Rubensi, vēl zemāk – Āzijas māksla, man acs visvairāk pieķērās šaham.
Pati pēdējā zāle, kurā jau ieeju ar šķībām acīm, veltīta izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstībai – aplūkojami mūzikas instrumenti, telefoni, pulksteņi utt. Jau gandrīz izeju no zāles, kad manu uzmanību piesaista koferītis. Ū, labi, ka tā – tā ir aptiekāra rokassomiņa, lai maniem draugiem no farmācijas jomas ir par ko papriecāties!
Tad nu gan jādodas prom, tūlīt jau muzeju slēgs. Izeju uz ielas un saprotu, ka pirmais darbs ir atrast vietu, kur drusku palādēt telefonu. Pēc garās dienas tas grib ēst tāpat kā es pirms brīža. Atrodu kontaktu blakus esošajā tirdzniecības centrā un atjaunoju baterijas rezerves līdz līmenim, ar kuru tikšu mājās. Nevarētu teikt, ka citādi neatrastu ceļu, tomēr ar kartēm un navigāciju ir drošāk.
Drīz jau esmu izkāpusi no metro Sokalo laukumā, kas izskatās tik tukšs un kluss bez svētku izdarībām. Vienā laukuma malā gan notiek kāda atrakcija, skan mūzika un sapulcējušies ļaudis. Pieeju tuvāk un redzu dejotāju uzstāšanos. Mazu brīdi pavēroju viņus, bet sagurums dzen mājup. Hostelī kopā ar našķiem apsēžos jumta terasē un ražīgi parakstu, lai rītdienu var sākt no baltas lapas!
