Meksika: laivā ar Vardes kungu

Laikam senjora garšīgajos saldajos bija kādu ķīmiju ietvērusi, jo pēc ilgiem laikiem mani naktī apciemoja kāju krampji. Bet ne tā ļaunākā versija, iztiku bez istabas biedru traucēšanas. Kā par brīnumu, izdevās piecelties 7, kā biju iecerējusi. 8 izeju no hosteļa nomazgājusies, pabrokastojusi un gatava dienai. Vakar domāju, ka izmetīšu rīta riksi pa pilsētu bez somām, tad atgriezīšos pēc tām, bet tagad esmu mainījusi domas. Apsējusi lielo jaku ap vidu (kāda suņa pēc es to vispār ņēmu?) un līdzsvarojusi abas mugursomas, eju uz pilsētas centru ar visām pekelēm.

Ir svētdienas rīts, pilsēta lēnām mostas. Sētnieki rosās, kafejnīcās ļaudis brokasto, ir kluss un mierīgs. Pabildēju pilsētas ainiņas rīta gaismā, eju uz lielo ielu, no kuras kursē busi uz autoostu. Vienīgi, nav ne jausmas, kurš no tiem. Kamēr eju līdz pieturai, garām pabrauc kādi pieci, cenšos salasīt uzrakstus uz tiem, bet netieku gudra. Pieturā stāv kāds autobuss ar vaļā durvīm, apvaicājos šoferim, vai šis netīšām nebrauc uz autoostu. Kā tad, lai tik rāpjos iekšā! Lieliski!

Pēc stundas ceturkšņa esmu klāt, nopērku biļeti uz tuvāko autobusu uz Mehiko (viņi te iet ik pēc pusstundas), apmeklēju labierīcības un esmu gatava braucienam. Pirmo reizi redzu, ka Meksikā pirms iekāpšanas busā ir drošības kontrole, tiek pārbaudītas somas. Manējās neko aizdomīgu nesaskata un drīz jau sēžu ērtajā beņķī – pēc trim stundām būšu Mehiko. Pa ceļam arī es beidzot noskatos filmu, jo ainava aiz loga nav diez ko interesanta. Iebraucam Mehiko Ziemeļu terminālī, kuru jau rotā Ziemassvētku egle. Te redzams labs piemērs autobusu kompāniju daudzumam, kas darbojas Meksikā.

Pavisam blakus ir metro stacija, ar vienu pārsēšanos var aizbraukt līdz centram. Šoreiz esmu rezervējusi hosteli pašā centrā, pāris kvartālus no Zokolo laukuma. Bildēs tas izskatījās varen labi. Arī dzīvē nav sliktāk – brīnišķīgs dizains, lifts no ielas līmeņa, laipni darbinieki. Vispār esmu augstās domās par Meksikas hosteļiem – visi trīs, kur esmu palikusi, ir bijusi ļoti labi. Šeit ir arī tāds jocīgs princips, ka katra cilvēka gultasvieta ir aiztaisāma un aizslēdzama. Redzēs, kā būs gulēt tādā kastē, bet mantas glabāt ir ērti.

Mazliet atpūtusies, nolemju šodien aizbraukt līdz Xochimilco rajonam, kas slavens ar kanāliem un krāsainām laivām. Tā kā ir jau pēcpusdiena, tad laiks garai ekskursijai nesanāks, bet nu vismaz uzmetīšu aci pasākumam.

2. metro līnija aizved līdz galapunktam Tasquena, tur var ērti pārēsties uz vilcientramvaju, kas aizved līdz Xochimilco. No stacija līdz kanāliem jāpaiet kāds gabaliņš, apkārt sāk spietot vīri uz vellapēdiem, kas vilina katrs uz savu piestātni. Es griežu iekšā pirmajā ielā, kas ved uz kanālu pusi. Tur rindā stāv virkne pietauvotu laivu, stundas izbrauciens maksājot 600 peso. Man tas šķiet dārgi, paiešos kādu gabaliņu ar kājām. Pa ceļam jau kāda sieviete piedāvā izbraucienu par 400 peso, turpinu iet. Kādā brīdī taka kanāla malā izbeidzas. Kamēr stāvu un domāju, ko darīt tālāk, redzu, ka ceļā dodas kāda laivai ar vietējo ģimeni. Laikam skatos tik uzstājīgi, ka viņi prasa, vai nevēlos pievienoties. Pamāju ar galvu un laiva tiek griezta riņķī, vienojamies par 300 peso.

Kā noskaidrojas, esmu nonākusi vietējo iedzīvotāju laivā. Sandra ir gide, bet otrs pasažieris, kuram līdzi arī dēls – advokāts. Laivu stūrē viņa onkulis, kuru ģimene uzrunā par “Rana”, latviski tas būtu Vardes kungs.

Vardes kungs braši stumj laivu pa kanāliem, kuros burtiski ņudz laivas. Varētu teikt, ka tie ir tādi kā peldošie bāri. Uz daudzām laivām notiek vecmeitu un vecpuišu ballītes, uzstājas mariači grupas. Starp lielajām laivām lavierē mazākas, kas piegādā iegādāties dzērienus, ēdienus, suvenīrus. Nu baigais ņigu ņegs. Tomēr esmu priecīga, ka šeit esmu, varu vērot kolorītus cilvēkus, Sandru visi šeit pazīt, tāpēc notiek sasaukšanās ar citiem laiviniekiem. Šo krāsu raibumu ar visu Vardes kungu sūtu kā paldies Anitai Jenzenai!

Uzzinājusi, ka neesmu pagaršojuši vietējo dzērienu pulgi, Sandra saka Vardei, lai piestāj krastā un palūdz man atnest veselu kolekciju nogaršošanai. Tīri labs un viegls, nez kāpēc biju gaidījusi kaut ko uz tekilas pusi, bet drīzāk garšo pēc nesalda liķiera.

Esam peldējuši jau krietnu stundu un man parādās problēmiņa – ir auksti. Sāk satumst un vējš, kas ieskrienas pa kanāliem virs ūdens, plivina manu plāno blūzīti. Tā kā nebiju domājusi uzkavēties šeit tik ilgi, nekas biezāks (ko lamāju no rīta) man nav līdzi. Vietējie jau uzvilkuši katrs pa divām jakām, es turpinu drebināties. Kādā brīdī tas vairs nav noslēpjams, un Sandra, pārvaicājusi, vai salstu, izvelk no somas vel vienu džemperi. Ak, paldies! Viņa man arī saraksta uz lapiņas veselu rindu ar meksikāņu dziesmām, kas skan laivās, lai brīvākā brīdī varu paklausīties.

Jau tumsā piestājam atpakaļ piestātnē, pateicos laiviniekam un ceļabiedriem, un dodos atceļā. Aptuveni stunda paiet transportā, tad vēl pusstundu lēnā solī pastaigājos līdz hostelim un mirkli pēc 8 vakarā esmu mājās. Paņemu datoru un nosēžos kopējā telpā rakstīt. Viss būtu labi, ja uz liela ekrāna blakus nerādītu kādu filmu. Pēc laiciņa saprotu, ka biežāk skatos televizora, nevis datora ekrānā. Brīdī, kad sižets sāk kļūt pavisam dīvains, puisis uz blakus dīvāna paskaidro, ka tā ir šausmene. Lai arī šausmenes parasti neskatos, kaut kā izturu šo un tad nopietnāk pievērsos rakstīšanai. Labi, jāliek punkts un jāiet iemēģināt, kāds miegs ir kubā.