Vakars noslēdzās ar nelielu pasēdēšanu Migela paziņu mājas lievenī. Saimniece mums uzcepa sagrieztas kaktusu lapas un uzsildīja pupiņas – abu salikums tortljā garšoja itin labi. Brīdī, kad grasījāmies doties uz blakus māju, sākās pamatīgs lietus. Tad nu nācās pasēdēt vēl mazu brīsni, līdz varējām doties gulēt. Atverot mūsu mājas durvis, bija patīkams pārsteigums: tai ir durvis, logi, flīzēta grīda, veselas trīs istabas. Lielākā bēda – nav ūdens. Migels atnes pāris spaiņus no blakus mājas neatliekamām vajadzībām, rīt (tas ir – šodien) ūdens tikšot pieslēgts (cerams). Izvietojamies pa istabām un liekamies uz auss.
No rīta kā nebūt noskalojamies, paēdam brokastis un dodamies ceļā skatīt, Migelaprāt, skaistāko Meksikas reģionu. Iesākumā pieturam pie Cascada del Meco – ūdenskrituma, kas atrodas dažus kilometrus no vietas, kur paliekam. Skats ir patiešām iespaidīgs, bet, kad saku Migelam, ka šeit ir ļoti skaisti, viņš saviebjas. Parasti šis ūdenskritums esot dzidrs, bet šodien, dēļ lietavām un netālās hidroelektrostacijas tīrīšanas darbiem, tas esot neierasti duļķainas.
Turpinām ceļu uz citu ūdenskritumu Minas Viejas. Ceļš atkal ved caur vareniem cukurniedru laukiem un Migels stāsta francūžiem to pašu, ko man vakar, vēl piebilstot, ka cukurniedru dēļ tiek izcirsti meži un smagie auto ražas novākšanas laikā pamatīgi izdangā ceļus. Šobrīd daži ceļa posmi tiek remontēti un viens asfalta arējs brauc mums tieši pa priekšu. Migela mazais auto ar smago kravu (mums) brīžiem šļūc ar vēderu pa zemi. Remonta posma vidū izkāpjam, lai šim ir nedaudz vieglāk.
Nonākam līdz ūdenskritumiem, samaksājam ieejas maksu (60 peso, ap 3 eur), novietojam auto blakus vēl vienai Migela paziņu mājai un dodamies ūdenskritumu lūkoties. Kad starp kokiem sāk vīdēt upe, ir skaidrs, ka šeit skats būs varens. Ūdens ir tirkīzzils, pilnīgi caurspīdīgs – saskatāma katra koka saknīte un akmens, kas ir zem ūdens. Nonākot līdz pašam ūdenskritumam, varam tikai pavērtām mutēm skatīties krītošajā ūdenī un teikt – wow! Šādu dienu beidzot atkal varu kādam veltīt, tad nu lai tā iet Dacei Peilānei. Paldies!
Kādu brīdi vienkārši klīstu apkārt un cenšos iebāzt fotoaparātā un telefonā šejienes skaistumu. Migels un francūži jau sen ir ūdenī. Mirkli pašaubos, vai man arī vajadzētu tur līst, tad uzvelku peldkostīmu un peldvesti (tās šeit ir obligātas) un pa koka saknēm smuki iekāpju ūdenī. Tas ir vēss, bet ne auksts. Un, tavu brīnumu, peldveste, pret kuru izturējos ar zināmu skepsi, lieliski palīdz noturēties virs ūdens. Pēdējā laikā peldos nelabprāt, jo dēļ savas plaušu kondīcijas nevaru ilgi izturēt ūdenī. Bet, izrādās, ka ar peldvesti varu gan! Pārējie ceļabiedri jau tikuši līdz lēkšanai kādā nelielā ūdenskritumā, šo lietu izlaižu, jo mani peldšorti knapi turas uz gurniem un negribas sagādāt apkārtējiem pārāk jautrus mirkļus.
Lēnām dreifēju pa zilo ūdeni un beidzot varu teikt, ka izbaudu Meksiku tādu, kādu biju iedomājusies – faktiski peldu pasakā. Virs galvas saule rotaļās koka zaļumā, žilbinot acis ar atspīdumiem ūdenī.
Gana plunčājusies, lienu ārā un vēroju pārējos peldētājus. Arī Haijo neatpaliek no ļaudīm un, izslējis asti virs ūdens, sparīgi kustina ķepas un peld visai nopietnā dziļumā. Drīz krastā kāpj arī pārējie un meklē tiešus saules starus, no kuriem parasti šeit vairās. Visi jūtas nedaudz nosaluši, bet priecīgi. Pēc brīža nopeldamies arī lielā ūdenskrituma pakāpē, tad atkal žūstam saulē.
Es lēnām sāku kāpt kalnup, lai nekavētu parādi, ceļabiedri vēl uzkavējas pie ūdens. Esmu lēnītēm tikusi atpakaļ augšā un gaidu pārējos. Biju sapratusi, ka viņi tūlīt arī nāks, bet tas notiek pēc pusstundas vai pat ilgāka laika. Tad Migels piedāvā uzkāpt skatu punktā, no kura var pavērties uz ūdenskritumu no augšas. To arī darām. Skatu platformā Roksana saka, ka nobildēs mūs visus (spāniski – todo del mundo jeb visu pasauli), arī Haijo pieceļas uz pakaļķepām un veras uz ūdenskritumu.
Nonākuši atpakaļ pie Migela paziņu mājas/kafejnīcas, pasūtam vēlās pusdienas un saēdamies ar tortiljas ar dažādiem pildījumiem – sieru, gaļu, pupiņām, kartupeļiem, kaktusa lapām. Viena tāda maksā 12 peso jeb aptuveni 60 centus.
Manī ir ļoti pretrunīgas sajūtas. Esmu ļoti priecīga pieredzēt tādu vietu kā šī, arī kopā ar ceļabiedriem jūtos daudz drošāk nekā vienatnē, bet… viss notiek super lēnām. Protams, es negribētu tādu traku skrējienu, kur ceļotāji apstājas uz piecu minūšu fotopauzi, vieta ir jāizbauda, bet šis temps man ir riktīgi par lēnu. Esmu to teikusi Migelam, bet nedomāju, ka nonāksim līdz citam ātrumam. Droši vien šis man ir labs nekā nedarīšanas treniņš, jo nekā nedarīšana man īsti labi nepadodas.
Naktsmājām tuvākajā pilsētā El Naranjo nonākam līdz ar krēslu, nedaudz pastaigājam gar upi, tad dodamies iepirkt proviantu vakariņām un brokastīm. Iegriežamies arī aptiekā nopirkt dezinfekcijas līdzekli rokām un kaut ko pret kukaiņiem, kuri ļoti labprāt nogaršo tādu eksotisku maltīti kā eiropiešus. Vienā no veikaliem salieku groziņā dažus augļus un dārzeņus, salvetes un vēl kādus niekus. Kamēr krāmēju visu uz letes, pārdevējs jau sāk skenēt preces. Kad redzu summu ekrānā, man tā šķiet aizdomīgi liela, bet nu kas zina, varbūt kāds no augļiem maksā vairāk nekā es domāju. Kad paņemu čeku, redzu, ka kanēļa standziņa, kura maksā 9 peso, čekā iesista kā 129 peso. Norādu to pārdevējam, viņš uzreiz kļūdu izlabo un atdod man naudu. Vecie krāpnieki!
Mājās braucot, Migels prasa, vai gribēsim vakarā doties atkal sērst pie kaimiņiem vai nē. Es uzreiz saku, ka nē – jātiek galā ar tekstiem un bildēm, kā arī šejieniešu izloksni un ātro runas manieri nesaprotu faktiski nemaz. Arī francūži saka, ka gribētu atpūsties un apdarīt datorlietas. Es piebilstu, ka labprāt arī ieietu dušā. Uz to Migels atbild, ka lai atceros, ka es esmu Meksikā un ne viss notiek šeit notiek laikus. Es jau to saprotu, bet gribas šos drusku pakacināt, jo man galīgi nepatīk, ka saka kādu lietu, bet to neizdara. Atgriežoties mājās, protams, konstatējam, ka ūdens nav joprojām un visi, izņemot mani, kas nevar smagumus panest, dodas ar spaiņiem uz blakus māju. Pateicos viņiem par to!
Mirkli pavakarējam, uzēdot augļus un patērzējot, tad lienam savos datoros, bet Migels aiziet socializēties uz saimnieku māju.
Aelita
Zanīt, patiešām pelde pasakā – žilbinoši skaisti! Ūdenskritumi mazliet atgādina Plitvices dabas parku Horvātijā!