Meksika: apelsīni, cukurniedres un lietus

Modinātāja zvans pārtrauc kārtējo krāšņo sapni un man vajadzīgs brīdis, lai saprastu, ka realitātē atrodos Meksikas vidū. Tādu samiegojušos mani atrod Dulse un Julī. Pateicos par iespēju palikt šajās mājās, viņas man par viesošanos – apskaujamies un šķiramies. Abas dodas uz skolu – viena mācīt, otra mācīties, es veļos dušas virzienā. Jānomazgājas labi, jo nevar zināt, kad atkal būs tā laime. Padzeru senjoras paziņas kafiju, tā tiešām ir tāda, kā man patīk – mazliet rupjāka maluma un ar pareizo garšas buķeti.

Sakrāmējušies, padzeram vēl atvadu tēju senjoras mājā. Kamēr Migels tērzē ar saimniekiem, es klausos Meksikas prezidenta Andres Manuel Lopez Obrador uzrunu tiešajā ēterā un preses konferences jautājumus. Atšķirībā no daudziem vietējiem, televizorā redzamos tēlus saprotu tīri labi.  Kamēr Migels piebrauc auto pie mājām, nobildējamies uz atvadām ar abiem mājas saimniekiem un Eduardo, un laižam ceļā.

Visas ceļmalas pilnas ar apelsīnu un mandarīnu kokiem. Sekojot iepriekšējo dienu piemēram, piestājam ceļmalā un Migels saplūc klēpi ar mandarīniem.

Kādu gabaliņu mērojam ceļu, kuru jau pazīstam, tad nogriežamies uz nelielāka, kuru redzam pirmo reizi. Vietām sastopami ceļa nogruvumi, bet tie nošķūrēti malā un ar mašīnu var izbraukt tīri labi. Pirmā pietura ir vienā no ciematiem, kur dodamies apskatīt maizes ceptuvi, kuru ieteica francūži. Pie svaigas maizes gan netiekam, tā būs gatava tikai pēcpusdienā. Bet apskatīt, kā top jaunās maizītes un kā kuras varena maizes krāsns – to mums ļauj. Šis ir ģimenes bizness, nedaudz patērzējam ar galveno senjoru, kura pacienā mūs ar iepriekšējo dienu cepumu un parāda savu altāri. Tā dekorācijas lēnām tiek novāktas, tai skaitā arī sažuvušas kukurūzas vālītes. Palūdzu dažus graudus līdzņemšanai, jāpamēģina nākamgad iesēt un izaudzēt Meksikas kukurūzu.

Turpinām ceļu caur apelsīnu koku birzīm. Ik pa laikam braucam garām fūrēm, kas pilnas apelsīnu. Sakrauti maisos un kastēs, tie tiek tirgoti arī ceļa malā. Ierosinu Migelam nopirkt kādu apelsīnu. Viņš atgriežas ar ziņu, ka augļi tiek tirgoti tikai vairumā. Bet cena ir tik lieliska – 5 peso kilogramā. Pēc nelielas apspriedes nopērkam 20 kg maisu, samaksājot 100 peso jebšu 5 eiro. Haijo nāksies sarūmēties.

Pēc brīža esam iebraukuši cukurniedru zemē. Es aizrautīgi bildēju zaļos laukus, bet Migels paskaidro, ka vietējai videi tie nenāk diži par labu. Tā vietā, lai cilvēki audzētu daudzveidīgus dārzeņus, laukos ir tikai šī monokultūra, kuru uzpērk cukura ražotnes. Cukurniedrēm nepieciešams daudz ūdens, tāpēc ciešot apkaimes upes.

Pusdienlaikā piestājam vienā no lielākām pilsētām pa ceļam. Novietojam auto un ejam uz tirgu paēst pusdienas un nopirkt ēdamo turpmākām dienām. Gandrīz vai izvēlos sarkanu zupu, kura plakātā izskatās dikti labi. Lai pārliecinātos, ka tā nav man par asu, Migels palūdz oficiantei atnest drusku pagaršot to. Labi, ka tā. Zupa nav asa, bet manām garšas kārpiņām tā šķiet pretīga. Palieku pie pārbaudītas vērtības – vistas caldo. Tā ir vistas zupa, kurā lielos gabalos peld dažādi vārīti dārzeņi – burkāni, kāposts, kabacis un citi. Ieturējušies, nopērkam augļus, sieru un maizi turpmākām dienām un turpinām ceļu.

Vienā brīdī paziņoju Migelam, ka debesis pie apvāršņa man šķiet aizdomīgas. Drīz sāk krist pirmās lāses, tās pārtop pieklājīgā lietū un tas – nepieklājīgā. Līst tik brangi, ka Migela auto vienīgā logu slotiņa luncina asti kā traks suns, bet redzēt tāpat neko nevar. Meklējam vietu, kur apstāties un nogaidīt, bet tādu arī nav viegli atrast. Ceļš ir šaurs, bet retās vietas, kurās var nobraukt malā, pamanām vai nu pārāk vēlu vai arī ceļa mala ir tik stāva, ka ar šo mazauto labāk neriskēt to šķērsot. Beidzot tomēr kāds pleķītis atrodas un piestājam uz brīdi. Kad lietus pierimst, turpinām ceļu. Kad tas atkal satrakojas, piestājam, un tā vēl dažas reizes.

Līdz ar tumsu esam klāt Potosinas apvidū, kur esot visādas skaistas upes un ūdenskritumi. Arī šeit Migelam esot pazīstama ģimene, pie kuras viņš laiku pa laikam ciemojoties. Mums (man un francūžiem) viņš esot sarunāji palikšanu tantes mājā, kas ir kaimiņos. Francūži ir tikuši līdz tuvākajam miestam ar savu transportu, Migels aizbrauc pēc viņiem, es palieku mājā rakstīt. Šejieniešus es īsti nesaprotu, tāpēc esmu priecīga, ka man ir dators un rakstīšana. Nure, ieraksts galā, bet Migels vēl nav atpakaļ.