Šodien ir sestdiena – tirgus diena. Laukums, kurā vakar tika dejots un svinēts, šodien ir pilnībā pārvērties. Tajā, kā arī blakus esošajās ielās, salikti galdi vai paklātas segas uz zemes, un tiek tirgots sākot no pārtikas produktiem līdz apģērbam un saimniecības precēm. Mēs esam ieradušies pēc pārtikas – iegādājamies augļus un dārzeņus tuvākajam laikam. Pēc iepirkšanās uzēdam ar sieru un pupiņām pildītas tortiljas, kuras pārdod ēdamzonā.
Jūtu, ka šodien esmu izkāpusi no gultas ar kreiso kāju – man ir draņķīgs noskaņojums. Saku Migelam un Dulsei, ka vēl mazliet pabūšu tirgū, tiekamies pēc brīža mājās. Man šķiet, ka pabūšana vienatnē man nāks par labu un izstaigāšu nīgrumu. Nopērku vēl kafiju un šādus tādus augļus, un dodos mājās.
Pārējie vēl piesēduši uz ielas mājas priekšā un tērzē ar citiem mājiniekiem. Ierodamies Dulses mājās un izkrāmējam pirkumus. Tagad atklājas, ka jau otro reizi iznācis pārpratums ar kafiju. Iepriekšējo reizi, kad ar Migelu bijām tirgū, viņš vaicāja, vai nevēlos kafiju. Atbildēju, ka nē, jo domāju, ka viņš piedāvā padzert kafiju tai brīdī. Vēlāk viņš paskaidroja, ka piedāvājis nopirkt malto kafiju paciņā. Tagad, kad esmu to nopirkusi, izrādās, ka iepriekšējās dienās bijis runāts, ka senjorai ir pazīstami kafijas ražotāji un viņa atvedīs kādu paciņu iegādei. Atceros, ka bija runa par kafijas pazīšanos, bet biju palaidusi garām šādu norunu. “Ā, viņa nav sapratusi”, Migels novelk un man izsprāgst asaras. Es tiešām cenšos saprast runāto, izturēties atbilstoši tradīcijām, maksāju pie mazākās iespējas par visu, bet jā, brīžiem es nesaprotu, kas notiek un kā lietas šeit tiek kārtotas. Saprotu arī, ka kafijas tēma ir parāvusi vaļā šodienas nelāgo noskaņu un uzkrāto stresu. Aizeju uz savu istabu kārtīgi izraudāties. Pēc brīža atnāk Dulse, paraudu vēl, vienojamies arī, ka abas raudam pie filmām un beidzam sarunu jau smejoties. Sazvanos vēl ar Eduardu, atkal paraudu un ceru, ka kādam laikam raudāšanas kvotas būs izsmeltas.
Nomierinājusies eju palīgā Dulsei gatavot pusdienas – novārām kartupeļus un pupiņas, satinam tortiljās plucinātu vārītu vistas gaļu, atbrīvojam no apvalka zaļos tomātus. Kad ēdiens gatavs, ieturam maltīti, tā, kā vienmēr, garšo lieliski! Pēc tam nomazgāju traukus un sākam posties vakaram. Palūdzu Dulsei uzsildīt ūdeni, gribu kārtīgi izmazgāt matus. Pēc nomazgāšanās stājos rindā aiz mazajām meitenēm, kurām Dulse pin bizes. Dulse uzpin man bizi virs pieres, izrotāju to ar samtenēm, uzvelku jauno kleitu un esmu gatava vakaram. Ierodas arī draugi no Francijas, un viņus šejienieši ietērpj cīnītāju tērpos. Mēģinu likt arī kādu no maskām, bet nevaru ar tām sadzīvot, trūkst elpas.
Lēnām satumst un ielas malā gaidām, kad sāksies gājiens. Pēc kādas stundas tas parādās, Migels ar francūžiem pievienojas gājienam, mēs, līdzīgi kā vakar, dodamies uz ielas stūri to skatīties. Blakus novietots auto ar kravas kasti, skatos, ka bērni pa to šiverē. Dulse pamana manu skatienu un vaicā, vai es arī vēlos pievienoties viņiem. It kā jā, bet rāpšanās kastē ar manu kleitu nav tas vieglākais uzdevums. Brīdī, kad gājiens ir pavisam tuvu un visu acis pievērstas tam, izmantoju mirkli un iekāpjos kastē. Lieliski, šeit ir daudz labāks skats un arī drusku drošāka sajūta. Atkal jau nāk skaistules, klauni, mežoņi, galvaskausi, nāves, briesmoņi, kukurūzas kaudzes un citi tērpi. Ik pa laikam soļo orķestri, kas uzdod kopējo toni un uguns pūtēji. Kad gājiens ir pagājis garām, saprotu, ka man jāpagaida kastē, kamēr ļaudis aiziet, lai varu rāpties atpakaļ. Tikmēr uzrodas furgona saimnieks, kurš ir tik laipns, ka attaisa kasti un varu tikt ārā salīdzinoši pieklājīgi.
Tagad dodamies uz vietu, kur Eduardo tirgo tako. Gājiens, izvijies pa pāris ielām, pēc brīža vēlreiz ies garām šai vietai. Noskatāmies to no šīs pozīcijas un domājam, ko darīt. Gājiens ir noslēdzies hallē zem jumta, tur dejotāji riņķo mūzikas pavadījumā. Hallē arī uzstādītas trīs skulptūras, kuras tiks dedzinātas, neiztrūkst arī vakar redzētie uguns vērsīši.
Nospriežam ar Dulsi, ka zemes līmenī vairs neiesim iekšā, bet varētu no kāda augstāka punkta un maliņas paskatīties. Ierosinu doties uz otru halles malu, kur ir mazāk ļaužu. Ieņemam vietas uz paaugstinājuma, izvērtējam ātrākās prom tikšanas iespējas un skatāmies notiekošo. Dejotāji mīcās lielā pūlī un pirmā tiek aizdedzināta skulptūra otrā halles galā, vistālāk no mums. Sākumā uguns ir neliela, tad liesmas kļūst varenas – uz to fona dejojošie vērši izskatās iespaidīgi.
Vienā brīdī sāk skanēt skaļāki sprakšķi, un ir sajūta, ka kaut kas nav īsti labi. Pēc dažām sekundēm atskan sprādziens, veļot liesmu mutuli līdz halles griestiem, kur tas atsitas un nāk atpakaļ. Pat mēs otrā galā jūtam svelmi. Šajā mirklī nav ne mazākās domas par skatīšanos un fotografēšanu, metos ar lēcienu ārā un paslēpjos aiz palmas. Tad ar skatienu meklēju Dulsi un Julī, abas ir netālu. Aši atgriežamies pie Eduardo ēstuves. Es aizeju līdz Eduardo un saku viņam vienu vārdu – tekila! Ierauju krietnu šļuku. Drusku atlaiž!
Pēc brīža parādās Migels un francūži, ar viņiem viss ir kārtībā. Mēs esam ar francūžiem vienisprātis, ka šādas tradīcijas ir muļķīgas. Līdzīgi kā viena cita, kuru viņi redzēja pirms pāris dienām – viens cilvēks paņem mutē tekilu un pūš to atvērtās acīs citiem, kuri to labprāt arī vēlas. Pagalam muļķīgi!
Lēnām ap Eduardo vietu salasās visi, ko šeit pazīstu, neviens nav cietis. Tomēr redzu, ka garām iet cilvēki, kuriem ir viegli apdegumi. Kā izrādās vēlāk, tas arī ir ļaunākais, kas noticis. Pēc sprādziena intensitātes man šķita, ka tur kāds noteikti būs atdevis galus, bet, laimīgā kārtā, tā nav. Migels apgalvo, ka cilvēki, nākot uz šādu pasākumu, rēķinās ar šādām lietām. Nepiekrītu. Saku, ka cilvēki rēķinās ar trokšņa patronām un vēršiem un uguns priekšnesumiem, nevis ar pamatīgu sprādzienu. Migels rosina, lai skatos uz šo visu nevis ar eiropieša, bet šejienieša skatienu. Saku, ka man ir eiropieša acis, kuras man diezgan labi patīk, un ar tām arī skatos. Aprunājamies arī par rīta emocijām un Migels atvainojas, tas tiek pieņemts. Izskaidroju arī savas sajūtas un to iemeslus, esam izrunājušies, kas labi.
Pēc otrās tekilas šļukas jau jūtos mierīgāk. Arī hallē, kur kādu pusstundu bija klusums, atsākas mūzika un svinēšana. Pēc trešā tekilas malka esmu gatava doties mājās gulēt, to arī daru.
Aelita
Zanīt, paldies par krāsaino dienu stāstījumu! Tu un Tava jaunā kleita brīnumskaistas!