Meksika: Dia del Muerto svinības

Modinātājs nozvana 4:00. Četri, paziņoju Migelam, kurš vakar lūdza uzlikt modinātāju šajā laikā. Uzliec uz 4:30, viņš atmurmina. Labprāt! Puspiecos gan ceļamies, saliekam mašīnā atlikušās mantas un dodamies ceļā. Uzliksi navigāciju, prasa Migels. Nepatīk man svešā pilsētā un tumsā būt par navigatoru, bet nav jau variantu. Sākumā cenšos izlīdzēties ar maps.me, bet neskaidrās norādes, Migela braukšana lielā tempā un ceļu remonti rezultējas četros garām palaistos pagriezienos. Saku Migelam, ka tagad gan jāgriež riņķī, nākamais pagrieziens ir pēc krietna laika. Viņš to arī izdara, bet pamanās uzgriezties vienā no viaduktiem pretējā virzienā un iekuļamies Mehiko rīta korķī. Uzlieku googlemaps un kā nebūt izdodas tikt uz šosejas, kas ved pretējā virzienā, ārā no pilsētas.

Var sajust, kā stress lēnām pazūd no mašīnās salona. Migels arī paskaidro savu satraukuma iemeslu. Gados vecākiem auto, pie kā bez diskusijām pieskaitāms arī viņa vāģis, jāizvēlas viena diena nedēļā un divas svētdienas mēnesī, kad mašīnai jāatpūšas. Tā Mehiko cenšas cīnīties ar gaisa piesārņojumu un sastrēgumiem. Izrādās, ka šodien ir tā diena, kad mašīna nevar atrasties pilsētas ielās un, ja policija mūs noķertu, būtu jāmaksā sods. Ārpus pilsētas šis noteikums nav spēkā un tagad, kad jau esam uz šosejas un Mehiko ugunis palikušas aiz mums, par šo lietu var neuztraukties.

Man gan ir, par ko uztraukties. Nebiju domājusi, ka šis auto var pabraukt ātrāk par 100 km/h, bet te nu mēs esam – uz 150 km/h traucoties pa Meksiku. Daru arī zināmu šoferim, ka šāds ātrums nav mans iecienītākais, bet viņš apgalvo, ka uz šosejas nedrīkst lēnām braukt un turpina vālēt uz priekšu, apdzenot vairumu auto. Kādā brīdī tomēr šosejas beidzas un, kad esam nonākuši uz mierīgākiem lauku ceļiem, uzelpot varu es. Migels nedrīkst atslābt, jo uz šiem ceļiem ar apbrīnojamu regularitāti sastopami guļošie policisti, daži no tiem pilnībā nemarķēti. Bet pats jautrākais ir milzu bedres, kuras sastopamas vēl biežāk par guļošajiem šķēršļiem. No lieluma izvairāmies, bet dažās tomēr trāpām. Man sāk lēnām rasties cieņa pret šo auto, jo esmu gatava, ka pēc katras šādas reizes mašīnai būs par vienu riteni mazāk, bet brīnumainā kārtā šī tikai brangi nograb un turpina ceļu.

Kad krietnu laiku braukts, sāk gribēties brokastis. Griežam nost vienā no kalnu ciematiem, Molango vārdā. Mazliet to apskatījuši, izklājam līdz paņemtos ēdienus, pievienojam vietējā ceptuvē pirktas maizītes un sanāk brangas brokastis. Vienu no tradicionālajām svētku maizītēm sūtu Ligijai Zariņai, kas šodien ceļo ar mums kopā. Paldies!

Protams, pastāstu arī Migelam, kāpēc bildēju maizīti un paldies zīmīti. Turpmāko dienu viņš ik pa laikam mudina mani nobildēt vienu vai citu skatu, lai draudzene var labāk iejusties mūsu ceļojumā.

Ciema centrālajā skvērā ir Mirušo dienas altāris, kā jau visā Meksikā šobrīd. Mani visvairāk piesaista plakāts tam blakus, kurā izskaidrota simbolu un dienu nozīme.

Migels gan saka, ka šī informācija attiecas uz šo apvidu, citviet nozīme var mainīties. Visur vīd samtenes, šo svētku centrālais rotājums. Migels paskaidro, ka izkaisītais samteņu ziedlapiņu ceļš domāts dvēselēm, kuras pa to nāk mieloties ar altāra labumiem.

Atpūtušies, turpinām ceļu. Tā kā man nav ar skatienu jāķer bedres, veros skatos aiz loga. Vienubrīd ceļmalas ir sausas un kaktusu pilnas, pēc gabaliņa jau redzamas priedes, tad nonākam tropu zonā, kur visas klintis apaugušas ar papardēm un vīteņaugiem, tad atkal var vērties banānu un apelsīnu koku ražā.  Brīžam mūs un apkārtnes kalnus ietin migla, brīžam karsē saule.

Mūsu nākamā pietura ir ciemats Xantolo. Aplūkojam altārus, tirdziņu, baznīcu. Iepretim baznīcai ir laukums ar soliņiem, nolemjam nedaudz piesēst un atpūsties. Arī suns Haijo atpūšas savā veidā – skaidra apkārt, sasveicinās ar citiem suņiem. Suņi Meksikā ir dikti mierīgi un draudzīgi, vismaz es neesmu nevienu dusmīgu vēl sastapusi. Kādā brīdī Haijo aizrautīgi vārtās zālē, pēc atskrien pie manis samīļoties. Pēc dažām sekundēm saprotu, ka suns ir izvārtījies zirgu mēslos (protams, labi, ka zirgu). Tagad mēs abi smaržojam brīnišķi. Laimīgā kārtā baznīcas sānā ir tualetes, kur var dabūt ūdeni. Tā nu es leju ar spaini sunim virsū ūdeni, bet Migels šo vienlaikus kaunina un mazgā. Pēc trim spaiņiem suns ir tīrs un slapjš. Kad atgriežamies auto, tur tagad valda izteikta slapja suņa smaka. Braucam ar vaļā logiem un gaidām, kad šis izžūs.

Laižam ar visu slapjo suni uz šī brīža svētkiem tematisku vietu – kapsētu. Arī tur kapi lielākoties rotāti samteņu ziediem, bet kopumā kapsēta izskatās daudz citādāk nekā mūsējās.

Pēdējais ceļa posms ved līdz Tehuetlan pilsētai, kur dzīvo Migela radinieki. Iesākumā apskatām pilsētu, tad Migels dodas pie radiem apvaicāties, vai varēsim pie viņiem pārnakšņot. Jā, tas ir iespējams. Dodamies kopā pie radiem, iepazīstos ar plašo saimi un tieku pie gardām vakariņām. Tikmēr mājinieki guglē, kas ir Rīga un Latvija, skatās youtube video spāņu valodā par mums. Neviens no šeit sastaptajiem cilvēkiem līdz šim nebija dzirdējis vārdu Latvija, tagad tas būs mainījies.

Pēc tam dodamies uz blakus māju, kur dzīvo radiniece. Sēžam, tērzējam un es joprojām nesaprotu, vai gulēsim kaut kur uz grīdas (vismaz tā nakšņošanas izredzas raksturoja Migels) vai tomēr kur citur. Bet, šis ir kārtējais ceļojums, kurā mācos neuztraukties un neraizēties par nākotni – gan jau lietas atrisināsies.

Tā arī notiek. Es palieku gulēt (gultā!) pie jaunākas radinieces Dulses, Migels mitināsies viņas mātes (šejienes galvenās senjoras) mājās. Man pat izdodas sarunāt siltu ūdeni dušai un beidzot izmazgāt matus, biju jau sākusi staigāt ar lakatu ap galvu.

Sapulcējušies dodamies uz centrālo laukumu, kur notiek svētki. Dia del Muerto jeb Mirušo diena Meksikā tiek svinēta aptuveni nedēļu, un tie ir ļoti priecīgi svētki – dzīve tiek svinēta uz pilnu klapi. Arī šovakar uz skatuves notiek iespaidīgs tērpu konkurss, dejas un citi priekšnesumi. Iekārtojos blakus skatuvei un bildēju notiekošo. Paralēli ar vienu aci vēroju organizatorus, tas ir tik interesanti – kā viņi sazinās, kā atrisina problēmiņas, kuras var pamanīt (un, protams, kaudzi ar tām, kuras vērotājs nepamana). Migels vienā brīdī apsēžas skatuves malā – iesākumā acis ir vaļā, tad ciet, tad redzu, ka šis sāk klanīties. Man arī traki nāk miegs. Lai arī ir 11 vakarā un svētki turpināsies vēl visu nakti, atvadāmies no pārējiem pazīstamajiem un dodamies gulēt.