Izklaidējoties ar youtube kanālā atrodamajām dziesmām, sagaidu savu lidojuma laiku. Lidmašīnā tieku pie diezgan nelabas vietas. Tā ir pašā pēdējā rindā – bez lodziņa, bez iespējas atliekt atpakaļ sēdekli, kā arī jāklausās (un, ko tur liegties – jāsmaržo) notiekošais blakus esošajā tualetē. Lai arī esmu uzvilkusi mugurā visu, kas pieejams, ir diezgan auksti. Rezultātā īsti labi neizguļos un Mehiko izkāpju vēl nožēlojamākā stāvoklī kā iekāpu. Divas pusgulētas naktis plus 2240 metri virs jūras līmeņa nav laba kombinācija – reibst galva un sirds arī sitas ātrāk nekā vajadzētu. Klunkurēju pa garo lidostas gaiteni, kurš šķiet bezgalīgs, uz lidostas izeju. Tur, tiekot svaigā gaisā un apsēžoties, ir nedaudz labāk. Esmu priecīga, ka tas ir arī viss, kas man jādara – jāelpo un jāgaida, kamēr atbrauks Mehiko namatēvs Migels.
Meklējot palikšanu Mehiko, uzrakstīju kaučsērfingā pāris privātus palikšanas lūgumu, kā arī publicēju publisku ziņu. Privātie lūgumi tika noraidīti, bet no publiskā saņēmu divus uzaicinājumus palikt. Pirmais bija no profila bez atsauksmēm ar divām miglainām bildēm. Lai arī jūs domājat, ka esmu galīgi traka, dažreiz tā nav patiesība. Uz šādiem aicinājumiem, protams, neparakstos. Migelam, savukārt, bija 44 pozitīvas atsauksmes, kas ir teju 100% garantija, ka ar šo cilvēku viss ir kārtībā.
Tā kā Migels dzīvo netālu no lidostas, viņš piedāvājās atbraukt pakaļ, pie reizes atvedot uz lidostu meiteni no Peru, kas pie viņa kaučsērfo šobrīd. Iepriekš apgalvoju, ka šādas rūpes ir liekas un aizbraukšu ar sabiedrisko transportu, bet šobrīd esmu pateicīga – nez vai šādā stāvoklī spētu atrast pareizo metro.
Pēc minūtēm divdesmit piebrauc mazs, balts un stipri sagrabējis auto, no kura izkāpj peruāniete, paziņo, ka Migels esot brīnišķīgs, un dodas uz savu lidojumu. Es apsveicinos ar namatēvu, kāpju auto un dodamies mājās. Par spīti pieciem rītā, Mehiko ielas jau ir auto pilnas. Vecais autiņš grab un kratās, dažos krustojumos noslāpst, bet galā tiekam. Nonākam tumšā rajonā, noliekam auto šaurā pagalmā un caur vienu mājas telpu, kurā dzīvo Migela radinieki, nonākam namatēva mājvietā. Te ir neliela virtuvīte un istaba. Točiņš ir blakus būdiņā, darbojas ar spaiņa metodi. Ir arī neliels pagalma dārziņš.
Mani šobrīd interesē vienīgi gulta. Ierušinos zem segu kaudzes, nomurminu pateicības vārdus Migelam un iekrītu miegā. Pēc stundām piecām pamostos, kad namatēvs ir atgriezies no saviem rīta darbiem. Migels ir pēc izglītības biologs, pēc intereses – vēsturnieks. Visvairāk viņu interesē Meksikas kultūra un vēsture no laika pirms spāņu ienākšanas. Šo interesi uzskatāmi apliecina grāmatu kaudzes par šo tēmu un mājas rotājumi – tematisks apģērbs, gleznas, maskas, bungas, figūriņas un fotogrāfijas aizņem teju visas sienas un virsmas.
Pēc izgulēšanās mani stipri interesē duša, kuru arī neesmu redzējusi divas dienas (un, kā izrādās, neredzēšu vēl kādu laiku). Migels uzsilda uz plīts katlu ar ūdeni, sajauc to ar auksto un tieku pie tovera ar patīkamu ūdens temperatūru. Nomazgājos ar tazika metodi – nekāda vaina. Izmazgāju arī drēbes un izkaru žūt. Brokastīs namatēvs uzcienā ar papaiju, zvaigznes augli un marakuju.
Izejam no mājas kopā – Migels dodas spēlēt hokeju (nesen tuvumā atvērta bezmaksas ledus halle), bet es – Mehiko lūkoties. Desmit minūšu gājiena attālumā atrodas metro stacija. Tur nopērku biļeti un dodos uz rajonu, kur atrodas meksikāņu mākslinieces Frīdas Kalo māja, kas tagad ir muzejs. Iekšā, visticamāk, netikšu, jo biļete jāpērk laikus, bet vismaz pastaigāšu pa rajonu, kur dzīvojusi šī īpašā sieviete. Pārsēžoties trīs reizes, izkāpju man nepieciešamajā stacijā un eju muzeja pusi. Rajons ir mierīgs, ielu malās zeļ eksotiski koki, ik pa laikam redzams kāds veikals vai kafejnīca. Viena bulkotava izskatās un smaržo tik labi, ka nopērku parīti uzkodām, jo augļi brokastīs ir laba, bet ne pietiekama maltīte.
Kā jau domāju, pie muzeja ir krietna rinda un arī internetā biļetes ir izpirktas līdz 6. novembrim. Apskatu māju no ārpuses, pa rajonu jau esmu paklīdusi – viss kārtībā. Nu labi, gluži kārtībā nav, jo joprojām ir sajūta, ka esmu uz Mēness. Ieraugot pie muzeja stāvošos daudzstāvu tūristu autobusus, kāpju iekšā vienā no tiem – sēdēt otrajā stāvā un lūkoties apkārt, to es šodien varu.
Esmu nonākusi braucienā, kas kursē pa Mehiko dienvidrietumu daļu. Apskatām stadionu, kurā 1968. gadā notika vasaras olimpiskās spēles, universitāti ar ēku, kuru viscaur klāj sienu gleznojums, braucam garām vairākiem parkiem un baznīcām. Tad nonākam debesskrāpju rajonā un visbeidzot noslēdzam braucienu vēsturiskajā centrā. Ieraugot kādu īpaši skaistu vietu, no autobusa pasažieriem atskan sajūsmas saucieni un paceļas telefonu jūra. Brīdī, kad nogriežamies uz centrālā laukuma pusi, autobusā ir klusums. Mūsu skatam paveras Sakolo laukums no augšas, kurā aplī stāv metrus sešus garas krāšņos tērpos ģērbtas skulptūras, tām abās pusēs izvietoti altāri no katras Meksikas provinces, bet apļa vidū – pilns ar ļaudīm, no kuriem daudzi rotājušies ar galvassegām, tērpiem, sejas maskām. Wow! Anete Hartmane bija novēlējusi kādu dienu ieraudzīt ko elpu aizraujošu, šis skats tās pilnīgi noteikti ir! Mīļš paldies, Anete!
Izkāpju no autobusa un, pārlikusi somu no muguras uz priekšu, dodos kņadā. Redzu pūlī arī vairākus tūristus ar lielajiem fotoaparātiem, tad nu brīžiem izņemu arī savējo, lai iemūžinātu šeit notiekošo. Ieeju apļa vidū un vēroju notiekošo.
Svinības ir par godu mirušajiem, kas gan nav nekāds pārsteigums cilvēkam, kurš nācis no zemes ar kapusvētkiem. Šeit burtiski dzirksteļo dzīvesprieks – man tas šķiet fascinējoši un pareizi. Esot blakus nāvei, dzīvības vērtība saredzama īpaši spilgti.
Sabijusi kņadā, dodos iekšā iespaidīgajā katedrālē, pēc tam aplūkoju vēsturiskās drupas aiz tās. Pēdējais vakara līkums ved caur vietējo tirgu, kur par smiekla naudu var iegādāties apģērbu, rotājumus un saimniecības preces. Es iztieku ar skatīšanos, lai gan dažas lietas uzrunā ļoti. Varbūt kaut ko iegādāšos ceļojuma beigās, bet ne šobrīd, kad viss jāstiepj uz muguras.
Pastaigas noslēgumā nonāku Garibaldi laukumā, kur notiek gatavošanās koncertam. Apkārt klīst sapucējušies vīri ar spožiem instrumentiem, kāda grupa jau mēģina uz skatuves. Koncertu gaidīt man vairs nav spēka, dodos uz metro staciju, lai brauktu mājup. Pirmais metro cēliens ir veiksmīgs, bet tad izkāpju stacijā, kur nekādu nevaru atrast nākamo līniju. Apvaicājos pēc padoma strādniekiem, un šie mani apgaismo – konkrētā līnija esot slēgta un jābrauc vien tālāk ar to pašu metro, ar ko atbraucu. Sasodīts, tas nozīmē, ka jāvelkas atpakaļ pa garajām trepēm, pa kurām nonācu lejā. Nu neko. Tieku līdz nākamajai stacijai. Arī tur sagaida šādas trepes, kurām teju neredz galu. Ech!
Nomocījusies pa daudzajām kāpnēm un vagoniem, izkāpju stacijā pie mājām. Eju pa tumsu uz Migela dzīvesvietu un ceru, ka visu atceros pareizi (protams, man ir arī adrese un atzīmes kartē). Pa ceļam vēl iegriežos bodēs, nopērku šampūnu un šo to ēdamu. Pa ceļam zvanu Migelam, kā bijām runājuši, bet automātiska sievietes balss stāsta spāniski man kaut ko nesaprotamu. Nonākusi līdz dzīvesvietai, klauvēju pie vārtiem, zvanu pie durvīm – nekādas reakcijas. Zvanu vēlreiz, tagad Migels vienkārši neceļ. Kopumā rajons ir drošs, bet, kad kaut kāds piedzēries vecis atvelkas un apstājas dažus metrus no manis, nav īpaši jauki. Izliekos, ka runāju pa telefonu un eju uz ielas stūri, kur strādā kāds ēstūzītis. Atkal zvanu Migelam – sievietes balss, pēc brīža zvanu vēlreiz – neceļ. Nu, sasodīts. Telefons, kuram pirms brīža bija 6%, izdveš nopūtu un izslēdzas.
Labi, eju pie ielas ēdinātājiem. Cenšos sagrabināt spāņu vārdus, lai palūgtu atļauju pieslēgties viņu elektrībai. Sieviete gados skatās manī ar šaurām acīm, bet vecais vīrs mani pārtrauc pusvārdā un īsi noprasa – lādējamie pribambasi ir? Ir! Dod šurp! Viņš kā nebūt iesprauž pārveidotāju blakus spuldzītei, tajā uz godavārda turas lādētājs, galā telefons. Ekrānā parādās gaismiņa, fū. Kamēr aparāts lādējas, skatos, kā tiek gatavoti tako un vieta, kas pa gabalu neviesa uzticību ēdiena higiēnas ziņā, tagad šķiet gluži jauka. Ai, uztaisiet man arī trīs tako, palūdzu vīram un viņš to žigli izdara. Varen gardi!
Kamēr mielojos, atzvana Migels un saka, ka esot mājās, vienkārši neesot dzirdējis ne manus zvanus, ne klauvējienus. Labi-ka-tā! Biju 99% pārliecināta, ka aptuveni tāda situācija arī ir, bet tas 1% neradīja jaukas emocijas.
Drīz esmu mājās, Migels kā īpašu gardumu piedāvā cukurotu ķirbi. Manas attiecības ar ķirbjiem nav viennozīmīgas, bet, negribēdama aizvainot namatēvu, nolemju vismaz pagaršot to. Vispār tīri ēdams, notiesāju visu. Atnākušais atslābums un nogurums ir laupījis manas spāņu valodas prasmes un pāreju un angļu valodu, lai pastāstītu Migelam par šodien piedzīvoto. Viņš paziņo, ka neko nesaprot angliski. Kā, bet tavā profilā bija teikts, ka mācies angļu valodu. Nē, tur bija teiks, ka gribu mācīties angļu valodu, viņš precizē. Ok. Nu labi, līdz šim esam sapratušies, gan jau tiksim galā arī turpmāk. Plānojam doties ceļā uz maziem ciematiem, tā kā – ja nu es uz laiku pazūdu, esiet mierīgi!
Monika
Paldies par stāstījumu. Kad sāku lasīt, ka esi pie Frīdas Kalo mājas, man gandrīz elpa aizrāvās. Žēl ka netiki iekšā, viena no manām iemīļotajām māksliniecēm!