Šī nebija jauka nakts. Lai arī gulēšanas apstākļi bija labi – varēju izstiepties pilnā augumā un arī siltums pietika, gulēju ar vienu aci vaļā. Sākumā vienkārši nevarēju iemigt, un pēc tam meksikāņu kaimiņi atskaņoja skaļu mūziku. Viņi to izslēdza līdz ar rītausmu – dažas minūtes pēc mana modinātāja zvana 6:30. Oh, well.
Uzsaucu guļošajam Nilam sveikas un paldies, un esmu gatava doties ceļā. Kad vakar Nils teica, ka no rīta varēšu braukt uz pilsētu kopā ar Vistas kungu, nez kāpēc pieņēmu, ka brauksim ar viņa auto. Tagad saprotu, ka mēs vienkārši brauksim kopā autobusā. Oh, well. Kad prasu, vai viņš arī nav varējis pagulēt mūzikas ritmos, Vistas kungs tikai nogroza galvu un saka, ka kaimiņi neesot īpaši gudri. Arī Nilam ar viņiem nav spožas attiecības, iespējams, viņa stāsti par šo tēmu bija daļa no mana miega problēmām.
Būtu gribējies pagulēt kaut rīta stundas, bet no otras puses nav slikti, ka ir kāds, kas parāda, kur tieši piestāj autobuss, kas brauc uz Tihuanu. Izkāpju norādītajā vietā iepretim baznīcai un drošības pēc vēl apjautājos vīram, kas jau stāv ielas malā, vai šeit pietur autobuss uz Tihuanu. Jā, viņš to apstiprina. Tieši šobrīd tuvojas viens no sarkanajiem autobusiem un vīrietis saka, ka var braukt ar to, tikai pusceļā būs jāpārsēžas, bet viņš parādīšot kur un kā. Labs ir! Kāpju autobusā un lēnītēm braucam pareizajā virzienā.
Autobuss iegriež kādā apdzīvotā vietā, kas saucas Villa del Campo, tur vīrs aicina mani izkāpt. Viņš pats šeit dzīvo, bet pavada mani līdz vietai, no kurienes iet nākamais autobuss. Pa ceļam ir tik jaukas ielas kafejnīcas, ka mans vēders atceras, ka šorīt nav ēstas brokastis. Noskaidrojusi, ka autobusi uz Tihuanu kursē itin bieži, saku, ka iesākumā paēdīšu brokastis, tad došos tālāk. Laipnais ceļabiedrs, kuru sauc Hosē, ir gatavs man parādīt arī labāko brokastu vietu. Pasūtu jūras mošķu seviči. Tā kā kafiju šeit nedod, tad, kamēr top brokastis, ceļabiedrs aizved mani uz veikalu, kur tiekam pie kafijām. Kad esam atgriezušies ielas kafejnīcā, mani gaida pamatīgs ķobis ar seviči, klāt vēl tiek izsniegti tādi kā palieli čipsi. Noēdu pusi un pārējo palūdzu iesaiņot līdzņemšanai – pietiks arī pusdienām. Ļoti, ļoti garšīgi!
Pēc tam Hosē mani aizved uz citu pieturu un noskaidro, kurš no mikriņiem dodas uz Tihuanas centru. Atvadoties viņš piekodina man uzmanīties un nevienam svešiniekam neuzticēties. Es smejos un saku, ka viņam uzticos. “Jā, es esmu policists, man var uzticēties, bet cilvēki ir visādi”, Josē saka. Atbildu, ka, protams, piesargāšos. Iesēdinājis mani busā, laipnais vīrs dodas gulēt pēc 24 stundu maiņas, bet es sagaidu, kad uzrodas pārējie pasažieri un tad uzsākam braukt.
Es ar visām somām esmu labi iekārtojusies, bet pēdējie pasažieri paliek stāvot. Tas netraucē šoferim pa ceļam uzņemt vēl citus braukt gribētājus. Man blakus sēž meksikāņu ome ar mazmeitu klēpī, bet iepretim meitenītes mamma. Kādā brīdī mazā meitene sāk raudāt, un drīz pēc tam arī vemt. Jāteic godīgi, no šitās braukšanas un bezgaisa, neesmu tālu, lai viņai pievienotos. Mamma ātri noreaģē, atrodot maisiņu, blakus sēdētāja piešķir mitrās salvetes, mana tukšā kafijas krūze noder visas šmuces savākšanai. Kādu brīdi viss ir labi, tad sākas otrais cēliens. Šoferis mudina mūs atvērt logu, kad cenšamies to izdarīt, logs paliek man klēpī. Nu labi, var arī tā braukt. Šoferis tomēr domā, ka nevar, un veikli iestiprina to atpakaļ un nofiksē vaļējā pozīcijā.
Esam sasnieguši pilsētu un domāju, kur lai kāpj ārā. Izkāpju kopā ar blakus sēdošo ģimeni vietā, kas kartē izskatās pēc centra. Kolīdz nogriežos ap stūri, ieraugu metāla arku – Tihuanas simbolu, centrālāk izkāpt nevarēja. Lai dzīvo intuīcija (un kartes)! Staigāju pa centru, kurā ir daudz ļaužu un trokšņu, līdz saprotu, ka man gribas mirkli klusuma. Nu un labierīcības arī. Ieraudzījusi pirmo vietu, kas izskatās pēc muzeja, šauju iekšā. Aši apskatījusi nelielo ekspozīciju par naudas vēsturi, dodos meklēt labierīcības. Tās atrodas turpat ap stūri, mīlīgā pagalmā. Atrisinājusi neatliekamās vajadzības, ieraugu, ka pagalma maliņā man nolikts ērts krēsls tieši blakus elektrības kontaktam. Paldies! Pieštepselēju telefonu, kurš nez kāpēc jau nodzīvojies līdz 39%, un izbaudu miera mirkli.
Neviens nebrīnās par manu atrašanos šeit un arī neko nesaka, kas labi. Atjaunojusi enerģiju sev un telefonam, dodos ielās. Apskatu baznīcu, vairākas ielas, to malās esošās tirgotavas. Daudzviet tirgo samtenes, tās ir Dia Del Muerto centrālās puķes.
Noskatu kartē parciņu, kur ceru apēst atlikušo seviči. Parks izrādās dzīvības pilns, tur mikrofonā dzied vietējie pašdarbnieki un garāmgājēji piesēž uz soliņiem un klausās. Es arī tā daru un, sirdi plosošu skaņdarbu pavadījumā, paēdu pusdienas.
Pēc tam turpinu klīst pa pilsētu, gribu aiziet līdz kartē noskatītam kultūras centram. Tas izrādās augsta kalna galā, tāpēc pēdējam posmam izmantoju mikriņu. Šeit tie kursē cits pēc cita un to cena visbiežāk ir 15 peso (aptuveni 75 centi). Nonākusi galā gan saprotu, ka tas ir tāds kā kultūras nams, kur ļaudis nodarbojas ar radošām aktivitātēm un nekādas izstādes vai performances te neredzēšu. Nu nekas, apskatu, kas ir apskatāms un dodos uz CECUT – tas ir kultūras centrs, ko aplikācijas iesaka kā Tihuanas atrakciju Nr. 1.
Šeit tiešām ir, ko redzēt. Daļa no ekspozīcijām ir bez maksas, par citām tiek prasīta ieejas maksa 40 – 60 peso (2 – 3 eur) apmērā. Apmeklējumu sāku ar fotogrāfiju izstādes apskati, kurās iemūžinātas meksikāņu kāzas. Turpinu ar akvāriju (varēja izlaist) un vēstures ekspozīciju (tīri nekas). Šādi, piemēram, kādreiz izskatījās Tihuana.
Mana mīļākā vieta šeit ir neliels botāniskais dārzs ar akmens skulptūrām, kurām skaidrojumi pieejami gan spāņu, gan angļu valodā. Agnese Ančupāne bija sūtījusi paldies par lasāmvielu, tad nu manis un banānkoka – paldies par atbalstu!
Šajā kompleksā ir arī kinoteātris, kurā uz tāda planetārija tipa ekrāna rāda filmas, šodien var noskatīties dokumentālus darbus par vulkāniem un alām. Pēc desmit minūtēm sāksies vulkānu filma, nopērku uz to biļeti. Atstāju pie biļešu pārdevējiem lādēties telefonu, kurš jau grasās izlaist dzīvību. Kaut kā nepiedienīgi ātri šim beidzas baterija, bet powerbanku atstāju pie Dankana, jo dikti smaga tā bija (piedod, Eduard). Arī dators taisa niķus ar bateriju un, lai arī atstāju to uzlādētu, atkal ieslēdzot šis bļauj, ka grib ēst. Fotoaparāts vienīgais uzvedas kā nākas.
Nodziest gaisma un uz ekrāna parādās pirmais vulkāna izvirdums. Wow! Redzēt šos varenos skatus uz visaptveroša ekrāna ar labu skaņu – tas ir kaut kas! Lavas burbuļošana krāterī un sprādzieni pa gaisu, stāsti par vulkānu lomu zemes virsmas izveidē, fotogrāfu laišanās ar virvēm aktīvo vulkānu krāteros – nu ļoti iespaidīgi! Protams, kaut ko no informācijas palaižu garām, jo zinātnes termini spāniski nav mana stiprākā puse, bet tas netraucē uztvert kopējo stāstu. Esmu tādā sajūsmā, ka uzreiz pēc seansa beigām nopērku biļeti arī uz nākamo filmu par alām. Tajā tiek rādītas iespaidīgas alas, kā arī analizēti stalagmīti un citi alās iegūtie paraugi. Visiespaidīgākie skati ir alās, kas atrodas zem ūdens – tādus pasaku mežus nekad neesmu redzējusi.
Esmu pavadījusi šajā centrā teju visu dienu un esmu par to visai priecīga. Kopumā Tihuana nav dailes pārpilna pilsēta, bet teikt, ka te nav ko redzēt vai darīt – es tā vis neteiktu. Esmu nolēmusi vēl pa gaismu doties uz lidostu un tad atlikušo vakaru pavadīt tur – rakstīt vai gulēt, kas nu sanāks. Esmu arī sapratusi, kā darbojas mikriņu sistēma. Jāpaskatās kartē, kurā virzienā atrodas nepieciešamais objekts, tad jānostājas ielas malā, kas ved šajā virzienā, un jālasa daudzie uzraksti, kas ir uz mikriņiem, lai atrastu sevi interesējošo. Šajā gadījumā – aeropuerto. Sistēma strādā un jau pēc pāris minūtēm esmu noķērusi man vajadzīgo mikriņu.
Izkāpju lidostā un dodos pie aviokompānijas Volaris stendiem. Šie man šodien atsūtīja e-pastu, ka manam reisam ir overbookings un, ja es būtu ar mieru lidot dienu vēlāk, viņi piešķirtu nepilnus 70 eur nākamajam lidojumam. Tik ļoti man tomēr Tihuana nepatīk, bet es būtu gatava lidot kādu reisu ātrāk, ja tajā būtu brīvas vietas – arī bez visas kompensācijas. Darbiniece pārbauda reisu, kas izlido pēc nepilnas stundas, bet tas arī ir pilns. Nu neko, gaidīšu vien savējo, kas izlido pusnaktī.
Izgājusi drošības kontroli, paņemu lielu kafiju ar putukrējumu un apsēžos rakstīt. Nure, ieraksts jau galā, tagad tikai nevar saprast, ko darīt – līdz lidojumam vel trīs stundas, bet gulēt iet bail, var nepamosties laikus :).
Monika
Paldies, Zane, turpinu cītīgi sekot katram tavam stāstam!