Kā jau to varēja sagaidīt, brokastis hostelī ir tīrais izsmiekls – kafija un kaut kādas pārslas ar pienu. Apēdu tās bez īpaša entuziasma, bet kaut kas vēderā ielikts, būs labi. Vakar neatlika spēka un enerģijas dienas aprakstam, tāpēc to veicu no rīta. Kad esmu visu pabeigusi, pienācis laiks doties ceļā – beidzot uz Meksiku.
Aizvizinos ar vilcientramvajmetro līdz stacijai El Cajon, no kuras kursē satiksmes autobuss uz Meksikas robežpunktu Tekati (Tecate). Kāpēc turp dodos? Otrpus robežai atrodas latviešu ceļotājs Nils Aleksis (aka Alternative Traveller), un šobrīd remontē nesen iegādātu treileri. Biju manījusi Nila piedzīvojumus sociālajos tīklos, bet tikušies neesam, kā arī viņa gaitām nebiju aktīvi sekojusi līdzi. Kādu dienu man uzrakstīja Nila draugs, sakot, ka mēs esam ģeogrāfiski diezgan tuvu viens otram, būtu interesanti, ja divi latviešu ceļotāji satiktos. Sazinājos ar Nilu un radās doma kādu Meksikas daļu apceļot kopā, bet tā tomēr nerealizēsies, jo treilera remonts iet uz priekšu lēnāk nekā sākotnēji bija domāts. Šoreiz man ceļojumam ir mēnesis laika, kuru gribu izmantot, apskatot Meksiku, nevis nositot laiku pierobežas miestā. Lai arī kā, Nils teica, lai aizšauju ciemos. Tā kā manā rīcībā ir teju divas dienas (esmu rezervējusi rītvakar lidojumu uz Mehiko pilsētu), nolēmu – kāpēc gan ne. Jau pirms nedēļas biju aizpildījusi internetā Meksikas tūrista jeb imigrācijas karti, samaksājot 630 peso (32,50 euro), kas jādara zemes robežas šķērsotājiem. Ielidojot Meksikā, šī nauda nav jāmaksā. Nu, tā kā tāpat neviens man to nedos atpakaļ, rezervēju lidojumu no Tihuanas (Sandjego Valgas), un kas man nekait aizbraukt līdz Tekatei.
Autobuss pasažierus izlaiž pārsimts metrus no robežas šķērsošanas vietas. Sekoju vietējo plūsmai, tad iegriežos imigrācijas punktā, kurā sēž garlaikots kungs formas tērpā. Sniedzu viņam pasi un internetā aizpildīto imigrācijas karti, viņš prasa, kur ir mans čeks par veiktu apmaksu. Parādu to viņam datorā. Nē, vajag izdrukātu. Lai tik ejot kaut kur uz ielas, tur to varēšot izdarīt. Pēc trešā mēģinājuma atrodu drukātavu, principā jau esmu iegājusi Meksikā. Internets gan jārada pašam, atļaujos ieslēgt Latvijas datus. Nonākot Meksikā, tikšu pie vietējās sim kartes, bet ASV to negribēju darīt. Ar mokām internets pārsūta dokumentu, tas tiek izdrukāts un varu atgriezties imigrācijas birojā. Tagad vīram vairs nav iebildumu, šis noskenē manu izdrukāto imigrācijas karti (varētu padomāt, ka elektroniski neredz, ka tas ir apmaksāts, vecie blēži), apzīmogo to un pasi, varu doties tālāk. Somas izslīd caur skeneriem bez neviena jautājuma un – esmu Meksikā!
Pirmo atrisinu telefona un interneta jautājumu, lai varu sazināties ar Nilu. Prasu tādā Narvessen tipa kioskā sim karti, kurai būtu neierobežots interneta apjoms mēnesi. Viņi man tādu karti pārdod, brīnumainā kārtā viss uzreiz sāk strādāt, kolīdz ievietoju karti telefonā. Tagad gan pārdevējs vairs nav tik pārliecināts, ka šai kartei ir bezlimita internets, zvani un īsziņas gan tādi esot. Puisis, kas stāv rindā gan sliecas domāt, ka arī internetam nav ierobežojumu, bet labi, to redzēs ar laiku. Biju piemirsusi, kā ir ceļot valstī, kurā neko skaidri nevar zināt.
Tikusi galā ar pirmo jautājumu, dodos pie bankomāta, lai tiku pie kāda peso. Pirmos peso jau saņēmu drukātavā, kur darbiniece man izdeva atlikumu no viena dolāra. Tagad tieku pie 3000 (ap 160 eur), cerot, ka ar to kādam laiciņam pietiks.
Paliek trešā lieta – atrast autobusu, ar kuru aizbraukt uz desmit kilometru attālo ciematu, kur šobrīd uzturas Nils. Ai, pajautāsi vietējiem, viņi tev uzreiz pateiks, sacīja Nils. Tā arī daru. Katram, kam jautāju, ir cits viedoklis šajā lietā. Pārdevēja autoostā saka, ka man jāmeklē sarkans buss, tako tirgotāji saka, ka zaļš, vēl cits izsaka versiju par zilu. Visi aptaujātie gan ir vienisprātis – buss pietur netālu no Makdonalda. Viss jau būtu labi, ja vien Makdonalds neatrastos dzīvā krustojumā, no kura uz visām pusēm brauc autobusi. Turpmākās divdesmit minūtes pavadu, kāpjot iekšā visos autobusos pēc kārtas un prasot, vai tie nebrauc, kur man vajag. Šoferi tik purina galvu.
Manā sejā lēnām sāk iezagties izmisums un to pamana kāds pusaudzis, prasot, kā var palīdzēt. Izstāstu savu vajadzību, bet viņš vismaz godīgi pasaka, ka nezina. Kopā izpētījuši karti, nolemjam, kurš stūris ir ticamākais. Es turpinu gaidīt nākamo busu. Pēc brīža jaunietis atgriežas – aizgājis un noskaidrojis, ka šī ir pareizā vieta (lieki piebilst, ka ne šeit, ne citviet nekas neliecina par pieturas eksistenci, ja vien par tādu nevar uzskatīt cilvēku pulciņu). Esmu jau gandrīz padevusies un gatava paklausīt Nilam, kurš saka, lai paņemu taksi, kas šeit ir diezgan lēts, kad piebrauc autobuss, kura šoferis beidzot pamāj ar galvu un saka, lai kāpju iekšā. 14 pesos izdodas sagrabināt no drukātavas atlikuma un varam doties ceļā. Caur logu parādu jaunietim, ka esmu tikusi īstajā autobusā un ar žestu pateicos par palīdzību.
Sekoju līdzi braucienam kartē, lai zinātu, kur jākāpj ārā. Beidzot miests ir klāt un autobuss apstājas. Prasu, vai tālāk ir vēl kāda pietura, jo atrodos vēl krietnu gabalu no Nila lokācijas, bet šoferis saka, ka neesot. Labi, es izkāpju, autobuss nogriežas pa labi. Atrodos piegružota ceļa malā, apkārt ir dažas rūpnieciska izskata celtnes un klaiņojuši suņi. Tieši tas, kas vajadzīgs pirmajā Meksikas dienā. Nu neko, ņemu mugursomu un kājas pār pleciem, un soļoju uz priekšu. Paralēli sazinos ar Nilu un viņš brīnās – parasti autobuss atvedot līdz ciemata centram. Pēc tam noskaidrojas pārpratums – autobuss nogriezies pa labi, lai izmestu krietnu loku un atgrieztos ciemā no otras puses.
Pēc pusstundas soļošanas gar šoseju, esmu klāt. Nils iznāk pretim līdz ceļam, iegriežamies vēl veikalā un tad dodamies uz viņa šī brīža apmetni. Kāds labs cilvēks atļāvis viņam uzturēties savas mājas pagalmā un veikt treilera remontdarbus. Pats saimnieks šobrīd nav uz vietas, pagalmā bez Nila treilera ir vēl divi – vienā nakšņo saimnieka onkulis Pollo jeb Vistas kungs, otrā es varēšu palikt pa nakti. Apskatu Nila treileri – tas izskatās omulīgs, bet darbiem galu vēl neredz. Nils turpina remontdarbus, bet es beidzot apēdu ceļamaizes, līdz kurām dienas gaitā nebiju tikusi, bet brokastis jau sen aizmirsušās. Dalos maltītē ar vienu no šeit pieklīdušajiem suņiem, kurš nesmādē pat bojāt sākušos avokado gabaliņus. Tumba atskaņo pa visu pagalmu latviešu skaņdarbus – tik neparasti tos dzirdēt šajā vidē.
Kamēr vēl ir gaišs, Nils remontē treileru, bet es – tapinu šo ierakstu. Saule vēl nav norietējusi, kad sāk kļūt auksti. Nils saka, ka naktīs temperatūra nokrītoties līdz pat + 6 grādiem, šonakt gan varētu būt veseli 8. Kad apkārt sāk kļūt tumšs, prasu Nilam, vai tomēr nevarētu palikt viņa treilerā, man ir sajūta, ka tā būs mierīgāks miegs. Tā arī sarunājam.
Vakariņās uzcepu improvizētas pankūkas, piepildām tās ar kukurūzu, tunci, sieru un majonēzi, un paēduši esam. Krietnu laiku tērzējam par ceļojumiem, Nils ir riktīgi dulls. Pēc tam treilera namatēvs pazūd savā augšstāvā skatīties filmu, es palieku kaučsērfot lejā uz dīvāna un darboties datorā. Rīt Vistas kungs mani aizvedīs līdz Tekatei, no kuras tālāk došos uz Tihuanu, pēc tam jau plānā Mehiko. Novēliet man mierīgu nakti. Un jums Latvijā – labrīt!
