No rīta Fernando atkal pazūd peldbiksēs okeāna virzienā. Šādi viņš cenšas panākt divas lietas – veidot ieradumu, katru rītu 7:20 metoties aukstā peldē, un izdarot no rīta kādu sevis pārvarēšanas soli, jo tad pārējie darbi šķiroties vieglāk. Interpretācija par vardes apēšanu zelta stundā. Es, savukārt, ieeju siltā dušā un pagatavoju siltas brokastis – dārzeņu sacepumu ar olām un sieru. Nogaršojis pirmo kumosu, namatēvs aplaudē. Tas priecē, jo ļoti gribas atlīdzināt par laipno uzņemšanu un iespēju nakšņot teju okeāna krastā. Te mans ērtais dīvāns.
Šonakt pārvākšos uz hosteli Sandjego centrā (Fernando ir citi ciemiņi), bet reģistrēties tajā var no trijiem dienā, tad nu rīta cēlienu vēl pavadu pie okeāna. Fernando ierosina, lai aizeju līdz suņu pludmalei, tā esot laimīgākā vieta uz zemes. Suņi turp atvedot savus cilvēkus, lai visi kopā var izskrieties, parunāties, nopeldēties.
Nonākusi līdz pludmalei, apsēžos uz mazliet augstākas kāpas un vēroju notiekošo. Nezinu, vai sauktu to par laimīgāko vietu uz zemes, bet ļoti priecīga tā ir gan. Dažādu sugu un izmēru suņi lēkā pa viļņiem, ķer bumbiņu un cits citu, osta jūras zāles un cits citu. Suņiem atļauts uzturēties tikai šajā pludmalē, tāpēc brīdī, kad daži četrkājainie delveri aizskrien līdz kaimiņu pludmalei, arī saimnieki beidzot metas skriet, lai šos savaldītu.
Nolemju pateikt paldies par šo dienu Kristīnei Ruško, kas vēl pirms šī brauciens atsūtīja atbalstu 20 eiro projekta ietvaros. Tiem, kas pievienojušies lasītāju rindām nesen, atgādināšu, ka pārskaitot 20 eiro, var kļūt par manas dienas sponsoru, pie reizes veltot kādu uzdevumu, kas man šai dienā jāpaveic. Vairāk par 20 eiro projektu var lasīt šeit. Nebiju īsti izlēmusi, vai aktivizēt šo projektu arī šajā ceļojumā, bet daži no jums ir jau atsaukušies bez aicināšanas, par ko, protams, sirsnīgs paldies! Šodienas īpašais paldies no okeāna un manis – Kristīnei!
Kad atgriežos mājās, nelielajā pagalmā divi kaimiņi uz ģitārām mācās “Hotel California”. Vakar viena meitene gleznoja un ik pa laikam gar logiem nogāja kāds hidrotērpā ģērbies sērferis ar dēli. Hipiju pilsētas atmosfēra! Pateicos Fernando par brīnišķīgajām naktsmājām un dodos uz pilsētas centru.
Nonākusi tur, konstatēju, ka esmu ieradusies nedaudz par ātru un nolemju ar visu somu izstaigāt Mazo Itāliju – vienu no Sandjego rajoniem. Tajā ir daudzas kafejnīcas, krodziņi, restorāni, veikaliņi. Tie pārsteidz ar mūsdienīgu dizainu un tā dažādību. Man vēl somā ir ēdiena krājumi, tāpēc šeit neieturos, bet apskatu gan vietas labi.
Vēl viena rajona īpatnība ir tāda, ka pavisam blakus atrodas lidosta un šajā vietā lidmašīnas laižas virs pašiem ēku jumtiem. Troksnis pamatīgs, skats iespaidīgs!
Izstaigājusi Mazo Itāliju, dodos sava hosteļa virzienā. Pa ceļam redzu dzīvžogu, kas veidots no naudas kociņiem – visai piedienīgi rajonam, kurā atrodas bankas.
Apskatu arī pāris aptiekas, oriģinālākā no tām ir Kapsulas aptieka, ļoti moderns dizains.
Vēl mani pēdējās dienās apsēdušas pārdomas par dzīves jēgu, un šodien no visām malām skrien virsū uzraksti, it kā cenšoties rast atbildes maniem jautājumiem.
Iekārtojusies hostelī un mirkli atpūtusies, sēžos autobusā un braucu uz Koronado pussalu, kura atrodas iepretim pilsētas centra debesskrāpjiem. Draudzene Velga, kas viesojusies Sandjego, ieteica palūkoties uz šo skatu pilsētai satumstot, to arī darīšu. Ierodos vēl gaismā, pastaigājos pa apkārtni un apēdu līdzpaņemtās tortiljas. Tad arī sāk satumst, un saules atspīdumu debesskāpju augumos nomaina gaismiņas to logos. Jā, skats ir patiešām iespaidīgs, paldies par ieteikumu!
Gana priecājusies un fotografējusi, atgriežos autobusa pieturā. Centrā redzēju šo pašu autobusu braucam pretējā virzienā, attiecīgi ir cerība, ka šis mani aizvedīs atpakaļ uz centru. Taisnākais ceļš ir braukt ar mazu prāmīti, bet tas maksā 7 dolārus, savukārt autobuss ir iekļauts dienas biļetē par 6 dolāriem. Drošības pēc apvaicājos šoferim, vai šis autobuss atgriezīsies centrā un viņš to apstiprina. Nu, iesākumā gan aizšaušot līdz Meksikas robežai. Labi, pavizināšos. Dienā šis brauciens būtu riktīgi skaists, jo ceļš ved pa šauru zemes strēli, kurai abās pusēs plešas ūdens klajs. Tagad skaistums ir tikai nojaušams. Lūkojos kartē un saprotu, ka autobuss brauc ar milzīgu līkumu, bet kur tu tumsā liksies. Laimīgā kārtā vienā no pieturām tas apstājas tieši blakus stacijai, kur kursē tāds metro, vilciena un tramvaja jauktenis. Pārsēžos uz to un pēc nepilas pusstundas esmu atpakaļ centrā.
Tumsā pilsēta ir vēl tukšāka un klusāka, šeit ir daudz bezpajumtnieku, tai skaitā redzu daudz gados jaunu cilvēku. Uzelpoju nonākot atpakaļ Gaslamp kvartālā, kur kūsā dzīve un atrodas mana naktsmītne.
Vakara cēlienu pavadu, iegrimusi datorā un plānojot tālāko ceļojumu – rezervēju biļetes, meklēju naktsmītnes. Lidojumu meklētāji piedāvā dažnedažādas iespējas, bet pēdējā brīdī maina cenu, tad neņem pretī manu kredītkarti, tad to nobloķē. Veicu rezervāciju ar citu kredītkarti, tas nostrādā. Atkal jau sanāk visu to darīt nogurumā, ceru, ka nebūšu kaut ko saputrojusi.
