Vakar bija svētdiena, kurā šeit netiek strādāts, attiecīgi mēs varējām baudīt brīvdienu. Dienas nozīmīgākais brīdis bija pusdienas, kas bija jāgatavo pašiem, jo arī saimniecei Karīnai kaut kad jāatpūšas. Jaunieši Sesiljas pārraudzībā pagatavoja makaronus un vairākas mērces, kā arī sacepa uz grila baklažānus, kabačus un sakaltušu maizi. Bija labi! Tā kā ēst gatavošanā nepiedalījos, tad savu pienesumu kopīgajam labumam devu, nomazgājot traukus un noberžot izlietni un plīti. Vispār sapratu, ka ar gadiem manī mostas kaut kāds vācieša gēns un ļoti gribas, lai visur ir ordnungs, kas frančiem, teiksim tā, nav tā raksturīgākā lieta.
Šorīt gan esam pie šķūņa jau pirms septiņiem. Sola karstu dienu un labāk pastrādāt, kamēr saule vēl nekarsē pārāk traki. Nonākam pie lauka un redzam, ka šorīt mūsu uzdevums būs grūtāks divu iemeslu pēc. Pirmais – vāksim zaļās, nevis sarkanās vīnogas, un tās starp lapām ir daudz grūtāk pamanīt. Otrais – vīnogu rindu starpas ir nevis klātas ar zemi, kurā ir daži akmeņi, bet gan šķembu būvlaukums. Pamēģini uz tāda nu mesties ceļos!
Papildus šiem faktoriem man ir trāpījušās ne pārāk asas šķērītes, tāpēc līdz 12, kad braucam pusdienās, esmu diezgan nogurusi. Pusdienās šoreiz ieturos ar mēru, pat atsakos no saldā, jo iepriekšējā reizē ar pilnu vēderu liekties nebija dikti jauki.
Pēcpusdienā atgriežamies pie sarkanajām vīnogām un normāla seguma, arī šķērītes patrāpījušās asas. Ir karsti, bet brīžiem saule paslēpjas aiz mākoņiem un tad ir pavisam labi. Mums ir izsniegts arī pretlietus apģērbs, jo jāstrādā ir jebkādos laikapstākļos, bet pagaidām izskatās, ka tiksim cauri sausā.
Beidzam strādāt ap trijiem, man ir sajūta, ka mierīgi vēl varēja pāris stundas raut. Bet, kā Zane man loģiski norāda, saimnieki mums liek vākt tādu daudzumu, kuru ir spējīgi pārstrādāt. Tā izskatās pats vīnogu griešanas process.
Vispār vīnogu vākšana šobrīd ir lieta, ap ko grozās ciemata dzīve. Vakarā, pastaigājoties pa tumšajām ielām, var manīt līdzīgas šūniņas kā mūsējo, kur sapulcējušies vīnogu vācēji. Traktori sāk braukt pa ielām līdz ar rīta gaismu un asfaltētās ielas kļūst lipīgas no vīnogu sulas. Pretim braucošo traktoru un auto šoferi mūs koleģiāli sveicina, šķiet, nevienam nav šaubu, kāpēc šeit atrodamies.
Vīnogu vākšana pamatā ir jauniešu darīšana, ja man būtu ap divdesmit, es noteikti priecātos par iespēju būt starptautiskā vidē un šādi piepelnīties. Mūsu šūniņā esam 21 cilvēks, pamatā ir francūži. No ārvalstīm esam mēs divas, viena poliete, viena itāliete un viens spānis. Visi, izņemot mani, runā franciski, tāpēc otro reizi dzīvē nožēloju, ka neesmu apguvusi šo valodu. Protams, nepieciešamības gadījumā sazināmies angliski, bet viss vakara un darba small-talk man iet secen.
Ko lai vēl raksta? Nekādi dižie notikumi nenotiek, kad lielāko dienas daļu strādā. Jā, mana kāja, tā faktiski ir atpakaļ ierindā, kas ir ļoti labi. Ā, atcerējos, ka Jānis pie viena no ierakstiem vaicāja, kā tiek mērīts tas, cik vīnogu kurš salasa. Nekā! Visi strādā kopā un, ja kāds pabeidz savu rindu ātrāk, iet palīgā pārējiem. Kā viņi man paskaidroja “we elp each other”. Vairums francūžu nevar izrunāt “h” burtu un mēs ar Zani šad tad izklaidējamies, sakot viena otrai frāzes angliski ar franču akcentu, cenšoties iekļaut pēc iespējas vairāk “h” vārdu. Šajā porcesā esam “very eppy”.
