Vīnogu vākšana Francijā: romantika ir beigusies

Romantika beidzās vakar. Un šodien arī tā neatgriezās. Varbūt tā būs atpakaļ pēdējā dienā, bet varbūt romantizētā sajūta atgriezīsies kādu brīdi pēc tam, kad būsim atgriezušās mājās, kur, spriežot pēc sociālo tīklu ierakstiem, ir ieradies rudens.

Divos vārdos sakot – ir grūti. Mēs tagad katru dienu sākam strādāt septiņos, kad ir pavēsi, piemēram šorīt bija pamatīga migla un drēbes samirka no vīnogulāju mitrajām lapām. Vienā brīdī sāka spīdēt saule un tas bija patīkami kādu pusstundu, jo pēc tam atkal kļuva mežonīgi karsti. Sāp muskuļi un mugura. Arī divas dušas uz aptuveni 20 cilvēkiem mēdz izraisīt rindas. Bet, protams, kopumā mums nav par ko žēloties. Salīdzinājumā ar sezonas strādniekiem, kas te guļ garāžās uz grīdas vai pat teltīs, mums ir lieliski apstākļi. Tomēr teikt, ka ar prieku vēl pāris nedēļas vāktu vīnogas, nevaru. Līdz šīs nedēļas beigām izturēsim, būs labi, bet kopumā nekā ļoti romantiska šajā procesā nav.

Labākā sadaļa ir ēdienreizes un mana mīļākā frāze franču valodā, kuru ar katru dienu saprotu par dažiem vārdiem labāk, ir “a table!” (pie galda!). Neviens ēdiens vēl nav atkārtojies un Karīna mūs katrā ēdienreizē lutina ar vairāku kārtu ēdieniem. Piemēram, vakar saldajā bija dievīgs tiramisu, pusdienās tikām pie saldējuma, šovakar vakariņās, iespējams, būs plūmju kūka. Mēs vakar izklaides nolūkos bijām lasīt plūmītes kūkai uz Valērī mammas dārzu, šķiet, esmu gatava darīt jebko, kas nav vīnogu vākšana.

Šodien bija brīnišķīgs brīdis – kopā aizbraucām nopeldēties uz Sēnu, kas šajā apvidū vēl ir sekla un neliela. Aukstais ūdens patīkami tonizēja nogurušo ķermeni un šobrīd pat ir diezgan dzīvelīga sajūta.

Vēl piefiksēju, ka ik dienu, vairākas reizes ejot pa vienu un to pašu ielu turp un atpakaļ uz ēdināšanas vietu, vienmēr pamanu kādu jaunu detaļu: ornamentu mājas sienā, kādu augu, kādu dekorāciju. Nezinu, vai var pienākt tāds brīdis, kad viss ir iepazīts un pamanīts.

Šodien bija arī bēdīgi – mūsu istabas biedrene, brīnišķīgā Sesilja devās mājup. Atkal jau jābrīnās, kā pa dažām dienām var pieķerties cilvēkam, bet es riktīgi saskumu. Jācer, ka dzīves ceļi vēl kādreiz krustosies vīnogu vai citā laukā.

Vīnogu griešana gan labi remdē skumjas, jo jāfokusējas uz asajām šķērītēm un brigadiera norādēm. Mūsējais gan mums liek diezgan lielu mieru, kas patīkami, jo tikt komandētai tiešām nav mans dzīves aicinājums.

Katru vakaru ar Zani ejam nelielā pastaigā pa mazo ciematiņu, lai vakariņās uzņemtais ēdiens labāk pārstrādātos. Neraugoties uz to, ka šeit ir tikai dažas ielas, vēl neesam paguvušas visu izstaigāt, bet vēl jau ir pāris dienas laika.