Šodien beidzot ir tā diena. Mēs īrēsim mašīnu, lai pirmo reizi sēdētu pie stūres auto un ceļa neierastajā pusē. Pēc brokastīm savācam pekeles un netālajā auto īres punktā izvēlamies mazu (un lētu) Kia Picanto. Izmaksas ir 25 eiro dienā ar apdrošināšanu, ja vien nesavārīsim kādas lielas ziepes. Kiprieši ar gudru ziņu īres mašīnām piešķīruši sarkanus numurus, lai visi zina, ka šie braucamie var veikt negaidītus manevrus un attiecīgi piesargāties.
Lai gan pie stūres sēž Eduards, pirmos kilometrus es gandrīz neelpoju. Man ir sajūta, ka braucam pārāk tuvu ceļa malai un tūlīt notrieksim kādu mašīnas spoguli vai kazu. Kad tiekam uz taisna ceļa, var nedaudz uzelpot. Īres sieviete pieteica, lai ar šo mazauto braucam tikai pa asfaltētiem ceļiem, bet šo nosacījumu pārkāpjam jau pirmajā stundā, jo citādi nevar tikt līdz slavenā objekta Avakas Gorge jeb Avakas aizas (kanjona) apskatei. Bet, kopš ieraudzīju bijušās kolēģes bildes no šīs vietas, zināju, ka noteikti vēlos tur nonākt.
Novietojam auto stāvlaukumā netālu no jūras un saprotam, ka ir kāda problēma. Aizrāvušies ar auto apgūšanu, esam palikuši bez dzeramā ūdens. Bet doties pārgājienā bez tā nav prāta darbs. Tad pamanu stāvlaukumā divas sievietes, kas arī gatavojas kāpienam un viņu mašīnā vīd ūdens iepakojums. Eju runāties. Izstāstu bēdu un prasu, vai nevarētu no viņām vienu mazo ūdens pudelīti iegādāties. Šīs smejas un uzdāvina mums divas – paldies lielais!
Uzaujam kājām pārgājienu zābakus un dodamies ceļā. Uzkāpuši pirmajā kalnā saprotam, ka daudz mašīnas ir atstātas šeit, nu neko. Tagad turpinām kāpienu pa samērā stāvu ceļu lejup un vēl pēc gabaliņa redzam, ka oficiālā pārgājienu takas stāvvieta ir pie paša takas sākuma. Nu neko, būsim iesildījušies.
Iesākumā taka iet pa līdzenu ceļu, tad jāpakāpelē pa akmeņiem ūdens straumē no viena krasta uz otru, bet nekas briesmīgs. Drīz vien esam nonākuši pašā aizā – skats ir tiešām lielisks. Gar abām takas malām augšup slejas brangas klintis, uz to malām zeļ papardes un citi rotājumi, visam pa vidu čalo maza upīte un izliekas, ka šai nebūtu nekāds sakars ar visu šo skaistumu, lai gan pati ir tā autore. Sabildējuši skaistumu, ejam tālāk.
Pēc klinšu posma taka kļūst pavisam neganta – ir jārāpjas pa akmeņiem augšā lejā, daži no tiem ir slapju dubļu klāti un attiecīgi slideni. Kādā vietā nonākam līdz izvēlei – rāpties augšup pa nelielu ūdenskritumu ar Maugļa cienīgiem elementiem vai arī kāpelēt pa gana stāvu lielu akmeņu sienu. Izvēlamies ūdenskritumu un pēc īsas locīšanās un līšanas sesijas esam augšā. Pretī nākošais vācu pāris mierina, ka šis bija grūtākais šķērslis ceļā, pēc tam taka esot salīdzinoši lēzena, bet arī skati esot visai līdzīgi. Tikuši līdz omulīgai pļaviņai ar kazām, palaižam izskrieties dronu, nekādas varenās bildes gan nesanāk. Atpūtušies turpinām ceļu līdz vietai, kur atkal nevar saskatīt taku – priekšā vien akmens krāvums. Pēc pauzes saprotam, ka esam diezgan noguruši un jāpietaupa spēki atceļam – pēc īsas apspriedes griežam riņķī un uzsāka atceļu. Ir karsts, kājas ļogās un slīd, šķiet, ka takai nebūs gala. Tomēr, kad tiekam atpakaļ klinšu posmā, saņemam arī balvu – tagad aizā ieslīd vakara gaismas stari un vieta izskatās vēl maģiskāka kā turpceļā.
Pie mašīnas nonākam dubļos nomūrējušies, saguruši un priecīgi pa redzēto. Ne tikai pati aiza priecēja mūs, redzējām arī reto augu Centaurea acamantis, kas aug tikai Kiprā, arī puķi, kas dikti līdzinās alpu vijolītei, vairākus putnus, ķirzakas, ūdens rakstus.
Mūsu rīcībā vēl ir viena gaismas stunda, ko nolemjam izmantot aizbraucot līdz Afrodītes dzimšanas vietai. Tomēr, kad esam galā, jau ir krietna krēsla. Saprotam, ka meklēt Afrodītes akmeņus, putas un takas mums vairs nespīd, tad nu noejam līdz jūrai pa taisnāko ceļu, ko pamanām. Iemērcu roku pretim skrienošā viļņa putās – ūdens šķiet silts. Mirkli pabijuši ar jūru, ejam atpakaļ un braucam uz mūsu nakšņošanas vietu, kas atrodas netālu, kādā kalnu ciematiņā.
Pa ceļam paķeram veikalā proviantu, šovakar neviens mums meze nedos. Google maps sadarbībā ar Waze mūs izvadā pa tumšiem un stāviem kalnu ceļiem (nosmejamies – labi, ka ir tumšs), līdz paziņo, ka esam nonākuši galamērķi. Kā Airbnb saimnieki solīja, atslēgas ir durvīs, apartaments ir vaļā – laipni lūgti. Nav nekāda glaunā vieta, bet duša ir, gulta ir, virtuve ir – ko nu vēl cilvēkam pēc grūtas dienas vajag. Uzvārām tēju, sataisām siermaizes un esam gatavi vakarēšanai. Man tas izpaužas kā rakstīšana, Eduards kaut ko buras pa kartēm. Ja rīt būs labs laiks, brauksim kalnos.
