Vakar, ejot gulēt, es rītu iztēlojos tā: mēs pamostamies ap pusseptiņiem, ieejam dušā un tad septiņos, kolīdz veras brokastis, tīri un sapucējušies esam pirmo viesu rindās, lai aši ieturētos un dotos apskatīt saules pielieto salu. Realitātē? Knapu pusstundu pirms brokastu servēšanas beigām, tas ir mirklīti pirms desmitiem, aizpampuši dodamies ēst, lai gan pēc vakardienas vakariņām to vēl ne pārāk gribas. Tomēr nevar vainot vien mūsu vājos raksturus. Nakts vidū, kad pamodāmies sevis pēc, konstatējām, ka istabā ir maz gaisa. Attaisījām logu, lai drīz vien apjaustu, ka līdz ar svaigā gaisa plūsmām istabā ierodas arī smalkas izsalkušu odu balstiņas. Trīs sūcēju nomušīšanai aizgāja teju stunda naktsmiera, tāpēc arī šos varam vainot pie ne pārāk svaigā rīta. Nu, un mazliet vīnu arī.
Lai nu kā, brokastis ir glaunas un bagātīgas. Ciemiņi gan drīkst ieliet sev tikai dzērienus, gar ēdieniem ierobežojumu dēļ grābstīties aizliegts. Ir jāpaziņo savas vēlmes apkalpojošajam personālam, kas izvēlēto ēdienu uzliek uz tava šķīvja. Lēnām ieturam vēlīnās brokastis un vērojam kaķus, kas slinki diedelē pie brokastotāju galdiņiem, tad padzeras no baseina un nekautrējoties ieriktējas sauļošanās krēslos.
Paēduši sakrāmējamies dienai un dodamies ielās. Šodien esam nolēmuši uzkāpt kalnā un apskatīt rajonu, kas kartē atzīmēts kā Pafosas centrs un vecpilsēta. Uz augšu karstajā saulē iet pavisam lēni. Arī tāpēc, ka man jāapstājas un jānobildē teju katrs mandarīnu, apelsīnu un citronu koks vai arī kāds cits krāšņs floras vai faunas (lasi – kaķu) pārstāvis.
Kad esam tikuši augšā, attopamies pavisam glaunā restorāna Muse terasē, no kuras paveras varens skats uz jūras līci un pilsētu. Nolemjam, ka esam pelnījuši aukstu kafiju – to arī pasūtam.
Turpat blakus atrodas arī geoslēpnis – atrodam to un atzīmējamies Kiprā. Atpūtinājuši kājas, ejam apskatīt vecpilsētu – grūti saprast, kur tā īsti ir, katrā ziņā daži skvēri un ēkas ir glītas bez gala. Klīstam pa ieliņām un nemeklējam neko konkrētu, drīzāk priecājamies par mirkli un detaļām – kādu kaķi vai kungu gados pie kafijas tases, statuju, vecām durvīm vai baltām ielām, kas pilnas svētdienas klusuma. Netālu no mošejas mums piesitas liels vilku suns, kurš kādu gabaliņu spieto mums apkārt, tad aizskrien tālāk savās darīšanās.
Tuvojoties vakaram, sākam ceļu lejup no kalna, kas pēc kādas stundas mūs noved netālu no arheoloģiskās vietas “Tombs of the Kings”, kur sākot no 4. gadsimta pirms mūsu ēras apbedīti visādi smalki ļaudis. Pa ceļam uz ieeju pamanām diezgan sapostītu sētu un saprotam, ka spiedīgu finansiālu apsvērumu rezultātā tur varētu iekļūt teritorijā bez maksas, tomēr sajūtamies gana veci vai godīgi, lai tomēr aizsoļotu līdz oficiālajai ieejai. Biļetes cena arī nav nekāda briesmīgā – 2,50 eur no deguna. Saulrietā klīstam pa kapenēm, ķeram skaistos skatus un cenšamies neuzkāpt uz galvas kādam čūskulim, tāpēc pārāk tuvu krūmu zonai nelienam.
Līdz ar krēslu dodamies atceļā un esam gatavi vakariņām. Tuvojoties centram, sāk parādīties dažādi krodziņi un nospriežam, ka šeit varētu būt maķenīt izdevīgāk ieturēties nekā pašā tūrisma epicentrā pie ūdens malas. Kāds mīlīgs ēstūzis mūs uzrunā un nolemjam savā ziņā sekot vakardienas piemēram un atkal pasūtam meze, tikai šoreiz gaļas, nevis jūras velšu. Pāris no Polijas pie blakus galdiņa pasūta to pašu mirklīti pirms mums un tad nu varam vērot viņu galdiņu un zināt, ko mums pēc brīža atnesīs. Secība ir sekojoša – sākumā atkal tiek atnesi grieķu salāti un lavašs ar mērcītēm. Tad seko desiņas, šampinjoni mērcē, ļuļa kebabs, dolmas, cepts siers ar kalapenjas pipariem, vistas šašliks, cūkgaļas šašliks un grilēts gaļas gabaliņš ar kaulu. Poļu kapacitāte izbeidzas kaut kur pie siera, mēs padodamies pie cūkgaļas šašlika. Šoreiz gan saņemamies drosmi un palūdzam neapēsto līdzņemšanai – būs rīt pusdienas ceļam.
Atkal jau rausīša gaitā veļamies viesnīcas virzienā, kad pa ceļam uz vienu sidru mūs aptur mīlīgs ceļmalas krodziņš, kur visi jūt līdzi kādai svarīgai futbola spēlei. Mēs ar lielāku interesi vērojam garāmejošos ļaudis un kaķus. Bārmenis, mirklīti parunājies ar garāmejošu tanti ar sunīti, visiem sanākušajiem paziņo jaunākās baumas – rīt valdība sanākšot uz ārkārtas sēdi un kaut ko spriedīšot kovida sakarā. Cerams, ka te nenoliks visu nokdaunā un lokdaunā.
Pēdējie kilometri mājup gar jūras malu ir skaisti, bet grūti. Kad beidzot sasniedzam viesnīcu un ieveļamies gultā, telefons stāsta, ka esam nogājuši vairāk nekā 25 000 soļu jeb teju 19 kilometrus. Esam jau noskaņojušies uz vakara rakstu darbiem un mieru, kad piepeši ieskanas visai skaļa mūzika. Sākumā vainoju blakus numuriņa kaimiņus, līdz atceros, ka viesnīcas lejā redzēju plakātu, ka šovakar esot grieķu dejas vakars. Savācam pēdējās spēka paliekas un kāpjam lejā. Tik tiešām – puisis ar glāžu piramīdu uz galvas dricelē riņķī it kā nebūtu pamanījis, ka viņam uz paura neliels bāriņš iemitinājies. Pēc šī priekšnesuma seko vēl dažas mierīgākas dejas. Uz fināla sirtaki tiek aicināti pievienoties arī visi skatītāji, bet mūs godam pārstāv kāda kundze, kas nav pirmo reizi šo danci līgojusi, tā kā tiekam cauri sveikā. Kad priekšnesums galā, atdodam krēslus pārim pie blakus galdiņa. Viņi ir no Īrijas un nav šeit pirmo reizi, tad nu tiekam pie daža laba ieteikuma priekšdienām.
