Sēžam lidmašīnā uz Kipru. Vakar, veicot reģistrāciju tiešsaistē, sabēdājos, ka sistēma piešķīra Eduardam sēdvietu kaut kur pašā lidmašīnas sākumā, bet man pa vidu. Bet nu nekas. Tomēr, kad esam tikuši salonā, izrādās, ka labāka situācija nav iespējama – es sēžu avārijas izejas rindā, kur kājām vietas ir vairāk nekā vajag un man blakus ir brīva vieta. Uzreiz pēc pacelšanās Eduards pārceļas pie manis un varam malkot kafiju un grauzt piparkūkas kopā.
Kāpēc Kipra? Kāpēc nē! Tā ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur vēl neesmu bijusi (pirmā jaunā valsts šogad, starp citu), uz turieni pa mazām naudiņām ar tiešo reisu vizina Ryanair, galā solot sauli, +20 grādus un Vidusjūras diētu.
Kas ir jādara citādāk nekā pirms kovida? Pirmkārt, ērtības labad, reģistrējoties lidojumam internetā, uzreiz var elektroniski pievienot arī kovid sertifikātu. Otra lieta, kas jāizdara – jāaizpilda Cyprus Fligt Pass. Nu un jāsēž lidmašīnā maskā, citādi nekas.
Četras stundas, lasot pēdējo žurnāla “Ej” numuru (šņuk) un šiverējot pa kompi, parit nemanot un drīz jau piezemējamies Pafosas lidostā. Iesākumā lidostā tiek noskanēts Cyprus Fligt Pass, tad izieta pasu kontrole un var doties ielās. Izejot no nelielās lidostas termināla atliek tikai šķērsot ielu un paieties pārdesmit soļus pa labi – tur atrodas plakāts, kas vēsta par Pafosas autobusiem. Pēc nepilnas pusstundas turpat klāt ir 612 buss, kas par 1,50 eur no galviņas (biļeti pērk pie šofera) gatavs visus ciemiņus aizvizināt līdz pilsētas centram. Pirms tam gan autobusu gaidošos ļaudis cenšas uzrunāt tumsnēji vīri un piedāvā sēsties kolektīvā taksī par 5 eur no galviņas, bet lielu atsaucību šie nerod. Gaidot iepazīstamies un patērzējam ar jaukiem latviešiem, pamatā šeit sapulcējušies ļaudis no mūsu lidmašīnas.
Drīz arī klāt ir autobuss, kas, mērodams visādas viltīgas taciņas, nogādā mūs pieturā, kur līdz viesnīcai atlikuši metri 300. Aši veicam reģistrāciju, noliekam mantas un ejam ielās ķert pēdējās gaismas minūtes. Šeit ir tāda pati laika zona kā Latvijā un arī tumšs kļūst nepiedienīgi agri – ap pieciem.
Pagājušies gabaliņu pa ceļu centra virzienā, nolemjam paieties pretī jūrai. Izrādās, gar tās malu vijas jauks pastaigu ceļš un varam vienlaikus vērot pasauli satumstam, saulrieta atblāzmu pie horizonta, pilsētas iemirdzēšanos, kaķus, bugenvilijas un strelīcijas.
Tā kā pēdējā ēdienreize šorīt bija brokastis, visi ceļmalā redzamie krodziņi aicināt aicina. Tomēr varonīgi aizejam līdz ostai, mūsu viesnīcas darbinieks slavēja tur dabonamās jūras veltes. Izvēlamies pēc skata omulīgu krodziņu ūdens malā un pasūtam šejienes nacionālo ēdienu meze, līdz galam nezinot, ko sagaidīt.
Iesākumā tiek atnesta liela salātu bļoda, kā arī lavaša šķēles ar maziem dažādu mērču trauciņiem un olīvām. Pēc brīža piebiedrojas šķīvītis ar mazām panētam zivtiņām. Jāteic, ka pieveicot teju visu salātu bļodu un daļu no maizes, faktiski jau ir sajūta, ka paēsts ir. Tajā brīdī parādās galvenais ēdiens – liels šķīvis ar dažādām jūras veltēm, kurām pa vidu rēgojas grilēti dārzeņi. Ja nu kādam vēl ir par maz, visai porcijai apakšā slēpjas daiviņās cepti kartupeļi. Kad jau ir sajūta, ka vairs ieēst nevar, tiek atnesta grilēta zivs. Ieraugot manu skatienu, viesmīlis mierina, ka nu gan viss – vairāk ēdienu nebūšot. Pieveicam lielāko daļu no maltītes, bet ne visu. Kad jautāju viesmīlim, vai kādreiz kāds mēdzot apēst visu, viņš piekrītoši māj ar galvu – galvenais esot ierasties patiesi izsalkušam. Lai arī mēs tādi bijām un uzskatām sevi par gana ēdelīgiem ļaudīm, tomēr šo vakariņu pieveikšana ir pāri mūsu spēkiem. Pukstēdami un stenēdami, dodamies atceļā uz viesnīcu, lai rīt turpinātu apgūt salu svaigiem spēkiem.
