Pagājušajā nedēļas nogalē braucām ceļojumā uz Latgali, kur pēdējos gados nebija sanācis būt. Šī ciemošanās atšķīrās ar to, ka pandēmijas iespaidā nesatikāmies ar cilvēkiem, bet ļāvāmies ceļiem, takām, ainavām, ēkām un noskaņām. Uzgrauzām sasalušas dzērvenes Andrupenes purva takā, vērāmies uz latvāņu laukiem un Ežezera salām pie Jaundomes muižas, Rāznas tālēm no Zosnas muižas aizvēja, apbrīnojām Lūznavas muižas un parka krāšņumu, saulrieta apspīdēto Čertoku un Aglonu, mierpilno Dagdu, rosīgo Rēzekni un vērojām neskaitāmus baznīcu torņus, durvis, ēnas. Atceļā vismaz no ārpuses beidzot apskatījām arī Stāmerienas pili, ko ļoti vēlējos jau kopš pavasara. Šoreiz sīkāku stāstu nebūs, lai runā bildes.
