Zinātne un velnarutks

Domas, Dzīve

Savulaik, vadot radošuma mācības, viens no vingrinājumiem, kuru mēdzu uzdot auditorijai, bija sekojošs – atcerēties trīs lietas, par kurām tu kādreiz biji dziļi pārliecināts, bet laika gaitā ir izrādījies, ka tā nav taisnība. Iesākumā cilvēki samulst, bet, kad kārtīgi padomā, bieži vien var atsaukt atmiņā stipri vairāk nekā trīs piemērus. Vismaz mani tas ir izārstējis no pārmērīga kategorisma un paštaisnuma, bet varbūt ārsts ir laiks.

Es domāju, ka arī zinātne  šai ziņā ir labs piemērs. Uzskati par to, kas cilvēkam ir veselīgi un kas kaitē, ir laika gaitā pamatīgi mainījušies. Un, paldies Dievam, ka tā. Citādi mēs joprojām daudzas kaites ārstētu ar asins nolaišanu, rekomendētu plaušu slimniekiem uzsmēķēt un ko tik vēl nē. Vismaz mani doma par to, cik daudz ir mainījusies pieeja medicīnai un cik daudz atklājumu tiek veikti, apgāžot iepriekšējos uzskatus, mudina uzdot jautājumu – un kas vēl no tā, ko darām šodien, nākotnē izrādīsies greizs un nepareizs? Droši vien daudz kas. Ja mums būtu iespēja paraudzīties uz ārstniecības pieeju no 50 gadus attālas nākotnes, mēs daudz ko darītu citādāk jau šodien. Bet tādas iespējas mums nav. Ko darīt? To, ko jau darām – labāko, kas attiecīgā brīdī ir iespējams un kas tajā brīdī ir atzīts par labāko.

Es esmu ļoti pateicīga zinātnei un mūsdienu medicīnai. Ja tā nebūtu, droši vien pirmo reizi būtu nomirusi aptuveni 20 gadu vecumā, kad neciešamas vēdera sāpes izrādījās iekaisis apendicīts. Otro reizi, kad pārplīsa plauša un tika mākslīgi piestiprināta atpakaļ ķermenī. Iespējams, ir vēl citas reizes. Arī ar pēdējā laikā bieži lietoto vārdu “imunitāte” manas attiecības ir sarežģītas – jo tieši manas pašas imunitāte ir tā, kas, vienkāršotā valodā izsakoties, uzbrūk ķermenim un sagrauj to no iekšpuses. Tāpēc es ik dienas dzeru diezgan negantas un blaknēm bagātas zāles, lai šo imunitāti slāpētu. Izklausās negudri, bet tā šobrīd ir mana biļete uz dzīvi šajā dimensijā. Paralēli tam es raugos arī citos virzienos, kuriem vārds zinātne nebūtu vispiemērotākais. Un es nezinu, kas no visa darītā palīdz, bet Kaut Kas strādā un šobrīd es nejūtos sliktāk kā pirms gadiem trim, kas manā situācijā ir brīnums. Ja nebūtu zinātnes un citi mehānismi, šis varētu būt mans pēdējais dzīves gads. Bet pilnīgi noteikti tas tāds nav. Kāpēc mans ķermenis šādi uzvedas un ko darīt – zinātnei skaidras atbildes nav. Arī medikaments, kuru lietoju, šai diagnozei ir piemērots tikai pirms dažiem gadiem un oriģināli domāts pavisam citam mērķim.

Diezgan loģiski un likumsakarīgi ir tas, ka ar savu nomākto imunitāti pirms gada saķēru kovidu un pārslimoju vēl tad, kad daudziem tas šķita kaut kas tāls un uz viņiem neattiecināms. Paldies visiem spēkiem, ka pēc pārslimošanas esmu dzīva un bez izteiktām šīs slimības atstātām sekām. Pārslimošana ļāva man attālināt vakcināciju līdz pat vasarai, kuras vidū savakcinējos ar divām Pfizer potēm. Kas mani pārliecināja vakcinēties? Šķiet, galvenais faktors ir statistika par to, ka slimnīcā biežāk nonāk un smagāk slimo tie pacienti, kas nav vakcinēti. Iespējams, ka arī no vakcīnas var būt blaknes, tomēr to varbūtība ir mazāka nekā slimības komplikācijas – vismaz tā es to saprotu. Arī tas, ka valstis ar augstu sabiedrības vakcinācijas aptveri šobrīd dzīvo daudz mierīgāk nekā mēs. Un tas, ka pārslogojot slimnīcas, mēs pakļaujam riskam jebkuru cilvēku, kuram šobrīd ir nepieciešama medicīniska palīdzība.

Vai ir iespējams cits ceļš kā vakcinācija? Manuprāt, jā un nē. Teorētiski jā un praktiski nē. Vai es ticu, ka ir cilvēki ar stipri augstāku sapratni par lietu kārtību var tikt cauri bez vakcinēšanās? Domāju, ka jā. Bet tādi ir pavisam daži. Es, droši vien, pazīstu kādus piecus. Patiesībā es šo sapratu tikai vakar, kad man bija saruna ar kādu līdzcilvēku, kuru ļoti cienu. Tie ir cilvēki, kuri “spēlē pavisam citā līgā”, tāpēc bieži vien viņu rīcība nav līdz galam saprotama. Un tie nav cilvēki, kas sola gaismu vieniem, bet sauc par avīm citus. Un tie nav cilvēki, kuru dienišķā maize ir provokācijas un reitingi.

Tie ir cilvēki, kuri dara savu darbu pēc labākās pārliecības un bieži vien nav redzami publiskās šļuras liešanas un mērīšanas performancēs. Viens no šiem cilvēkiem ir mana ģimenes ārste Ilze Aizsilniece. Starp citu, viņa nekad nav man piedāvājusi homeopātiskus risinājumus, toties pašrocīgi ir laidusi vēnā stipras antibiotikas, kad tas ir bijis nepieciešams. Viņa ir spējusi uz manu un citu pacientu ar sarežģītu veselības stāvokli palūkoties neordināri, kā uz kopumu – to jums apgalvos faktiski visi pacienti. Tāpēc mana cieņa pret Ilzi gan kā pret cilvēku, gan kā pret profesionāli ir ļoti liela un personiskā pieredzē balstīta. Un, tā kā viņa ir aizsteigusies pa priekšu laikam, tad no šī brīža skatījuma ne visiem ir saprotams viss, ko un kā viņa dara. Man tai skaitā.

Nu, un lai pēc šī raksta vairs neviens man nepiekristu, piebildīšu, ka ļoti cienu arī Danielu Pavļutu un viņa komandas darbu. Ļoti bieži lietas un procesi izskatās citādāki no malas, nekā esot to epicentrā. Citējot kolēģi, kas kādu brīdi darbojās šajā jomā – “visu laiku ir jāizvēlas starp sliktu un ļoti sliktu scenāriju”. Es nesaku, ka nav kļūdas, bet ticu, ka šie cilvēki dara labāko, ko saprot un spēj.

Jā, vēl mazliet par zinātni. Ja jums pasaka, ka tūlīt jūs lietosiet vērtīgu preparātu, kas satur lihenīnu, cetrārskābi, rūgtvielas, sterolus un citas vielas un tas palīdzēs regulēt zarnu trakta darbību, jūs teiksiet – o, dod šurp, tā tik ir zinātne! Ja kāds teiks, aizej uz mežu, paņem Islandes ķērpi un pagatavo novārījumu – ai, tā taču ir kaut kāda zāļu tējiņa. Bet tas ir viens un tas pats! Daudzi medikamenti ir augu izcelsmes un bieži vien palīdzēs tikpat labi viens kā otrs variants – tikai augs būs noplūcams bez maksas un bieži vien organismam labāk saprotams. Tāpēc lieciet mierā ārstniecības augus, citādi dabūsiet ar velnarutku! 😊

Noslēdzot stāstu. Ja vien neuzskatāt sevi par nez kādu guru, ejiet un savakcinējieties, pasargājiet sevi un citus. Ejiet svaigā gaisā, vingrojiet, ēdiet veselīgi un dzeriet zāļu tējas, lai mediķiem būtu pēc iespējas mazāka ķēpa ar jums. Ja jūtaties slikti, nekavējieties meklēt mediķu palīdzību, negaidiet līdz problēma samilst. Un neindējiet sevi un apkārtējos ar dusmām un citām indēm. Vislabākā veselība un dzīve ir tad, kad mēs lietojam to līdzekli, kas attiecīgā brīdī ir piemērotākais – kad pagātnes, tagadnes un nākotnes zinātne nāk cita citai talkā. Lai laba veselība un mierīgs prāts!

3 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.