Ķeveru mājās mūs pirmais sagaida suns bez balss. Dzīvē daudz pieredzējis, viņš ar neuzticību uztver katru svešinieku un iesākumā arī no mums turas drošā attālumā. Toties mājas saimniekus – Ilzi un Arni – suns pieskata ar patiesām rūpēm un beigās pieņem mūs ar, iemiegot pie kājām sarunas gaitā. Pirms dodamies apskatīt māju un aprunāties par maizes lietām, Ilze piedāvā kafiju. Kad tā ir gatava, ar mūsu piekrišanu katrā krūzītē iešļūc arī pāris citrona šķēlītes – tā izrādās itin garda garšu kombinācija.
Ilze dzimusi netālajās Skripstu mājās un maizes cepšanas atmiņas viņai ir no turienes. Maizi cepusi vecmāmiņa, kurai dikti paticis gatavot ēst, īpaši iztaisīt kādu saldo ēdienu. Viņa nodzīvojusi līdz 100 gadiem un pašā mūža nogalē, kad vairs nav bijis spēka gatavot, ieguldījusi laiku tamborēšanā – vēl tagad Ilze sasedz maizi ar vecmāmiņas tamborēto vilnas lakatu.
Ilze atceras, ka milti pirkti Drustu veikalā. Lielie, 50 kg smagie maisi glabājušies mājas otrajā stāvā, neapkurināmā telpā, ko tā arī saukuši – par miltu istabu. Kad miltus savajadzējies cepšanai, ņemts lielais kantulis (teju pusmetru x pusmetru liels kantains koka trauks), piebērts ar miltiem un tie nesti lejā. Savukārt mazais kantulis (kādi 25 x 25 cm) stāvējis uz plīts malas ikdienas vajadzībām, kur pagrābt miltus mērcītei vai kam citam. Uz plīts malas tas novietots, lai milti nesavilgst. Kad prasām, kādi tad izskatās savilguši milti, Ilze atmet ar roku un saka, ka īsti nezina, jo viņiem nekad tie neesot savilguši.
Kad mīkla bijusi samīcīta un abriņa pierūgusi ar kalnu, uz kļavas lapām vai kalmēm sataisīti maizes kukulīši un ar lizi šauti krāsnī iekšā. Kļavu lapas gādātas rudenī, bet vasarā zem kukuļiem liktas kalmes – tās piedevušas īpašu smaržu maizes apakšējai garoziņai. Lapu un kalmju sagāde bijis bērnu uzdevums, arī ķimeņu savākšana pļavā. Cepšanas procesā visam esot bijis jānotiek zibenīgi. Īpaši, kad cepti pīrāgi vai smalkmaizītes – paplātes bijušas gatavas jau minūtēs 15, 20. Gatavos rudzu maizes kukuļus vecmāmiņa apslacījusi ar ūdeni un sasegusi. Uzreiz tos nedrīkstējis ēst, jo maizītei jāatpūšas.
Arī tagad Ilze cep maizi, tikai elektriskajā cepeškrāsnī. Kad devusies pensijā, kolēģe iedevusi ieraugu, tāpēc maizi cept esot spiesta lieta. “Maizes diktāts”, Inita smejas un Ilze piekrītoši māj ar galvu. Ilze gan cepot arī otra veida maizi – no kefīra un “ķieģelīša”. Recepte esot noskatīta no Lienes Vilnītes krājumiem un esot gaužām vienkārša. Vienu ķieģelīti sagriež mazos kubiņos (bišķiņ lielākos kā rosolam), tos aplej ar kefīru un žņurgā. Kad masa izžņurgāta, liek klāt sāli un cukuru, raugu, pieber miltus. Visu samīca, uzliek uz plīts malas, un pēc kādām 2 – 3 stundām bļoda esot pierūgusi pilna. Ilze vēl pievienojot 5 veidu sēklas, tad cepot kādas divas ar pusi stundas – iesākumā 200 grādos, tad 180, beigās tikai no apakšas. Sanākot 4 apaļi kukulīši, kas visiem briesmīgi garšo. Receptes oriģināls atrodams šeit: https://www.piegalda.lv/receptes/kiegelisa-saldskabmaize/
Ik pa laikam sarunā iesaistās arī Ilzes vīrs Arnis. Viņš pirms skolas pusotru gadu pavadījis Rīgas apriņķa Suntažu pagastā, kur dzīvojusi viņa tante. Tur viņš kā puišelis vērojis lauku dzīvi, tostarp maizes cepšanu. Arnis atceras lielās, garās malkas pagales, ar ko krāsns kurināta un arī to, ka tajā cepta ne tikai maize, bet gatavoti arī citi ēdieni. Viņam prātā, ka tikuši cepti trīs lieli kukuļi un viens maziņš – abrkasītis. Kad abrā iejaukta mīkla, Arnim paticis paņemt tās gabalu, viļāt un ēst. Arī Ilze piebilst, ka viņi kā bērni bijuši kā uzburti uz mīklu, bet vecāmamma nav ļāvusi to ķekselēt. Arnis labi atceras kasīklīti, ar ko abra izkasīta. Iespaidīga bijusi arī maizes lize – visā krāsns garumā. Viņš neatceras, vai zem kukuļiem kas klāts vai kaisīts apakšā, bet prātā palicis kā pelni pēc cepšanas nokasīti no maizes apakšas ar lielo nazi. Abas Arņa tantes – Vera un Lilija – maizi cepušas vēl 80. gados un kukuļi sūtīti Arnim ar Ilzi. Abām tantēm kukuļi padevušies atšķirīgi, bet gardi.
Kad esam gana izrunājušies, Ilze mums izrāda māju, no kuras otrā stāva logiem paveras varens skats uz Auļukalna apkaimi. Tiekam pie nelielas ekskursijas arī dārzā, kā arī saujas kalmju un solījuma, ka pavasarī varēšu tikt pie sakneņiem, kurus iestādīt sava jaunā dīķa malā. Ar nelielu pierunāšanu nobildējām saimniekus ar bļodām, kurās mīcīta mīkla. Arnis vēl atceras, ka savulaik pa apkaimi klīduši tā saucamie “lupatu žīdi” – viņi vākuši pa mājām lupatas, bet pretī devuši nevis naudu, bet bļodas.
Mūsu sarunas ik pa laikam aizklīst no maizes līdz kariem, ēkām, cilvēkiem – šejienieši ir savas dzimtas notikumu pārzinātāji un apkaimes vēstures entuziasti, stāstāmais būtu stundām. Dodamies prom ar sajūtu – būs jāatgriežas pēc kalmēm un stāstiem.
2021. gada 31. augusts
Maizes ekspedīcijas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
